Miesnieks, kuru kārtībnieka ūsas bija atstājušas pilnīgi vienaldzīgu, kritiski noņurdēja:
— Labāk nebūtu to saucis! Pastrādās atkal kādas muļķības.
Grāmatveikalā kārtībnieks no Staubiņa nekā neuzzināja. Antikvārs, kļuvis uzreiz piesardzīgs, atbildēja uz visiem jautājumiem tik vispārīgi un izvairīgi, ka Vurgks aizgāja no veikala tikpat dumjš, kāds bija tajā ienācis.
Uz ielas viņš pārdomāja, vai nevajadzētu ņemt priekšā antikvāra palīgu. Ar gudru ziņu kārtībnieks nopratināja palīgu nevis veikalā, bet vakarā uzmeklēja viņu mājās. Un šoreiz Vurgks bija trāpījis mērķī. Kārtībnieka griezīgās balss iebaidīts, antikvāra palīgs neiedrošinājās neko noliegt. Viņš izstāstīja, ka resgaļi esot atnākuši pēc dažām grāmatām, jo vienā no tām Krasts esot ielīmējis kādu vēstuli vai aploksni. Kas tās ir par grāmatām, Vurgks gribēja zināt. Tur esot pieminēta viena grāmata, ko pasūtījusi Grābe, otra, ko pasūtījis pops Sergejs, trešā, ko pasūtījis zobārsts Alksnis. Esot piesaukts arī namsaimnieka Pekas vārds. Kas vēstulē vai aploksnē ir iekšā, viņš, antikvāra palīgs, diemžēl neesot varējis saklausīt, jo viņam vajadzējis apkalpot kādu pircēju.
9 — 1547 129
Vurgks pat aizmirsa virpināt ūsu galus, tik ļoti viņu dzirdētais nodarbināja. Kārtībnieks nolēma izmeklēšanu turpināt un jau tajā pašā vakarā nopratināt zēnu vecākus.
14
Vovka un viņa draugi nekā nezināja par sarunu miesnieka veikalā un domāja vienīgi par pēcpusdienas pasākumiem. Ēriks un Ļovka nevarēja tajos piedalīties. Ērikam kopā ar vecākiem bija jāiet pie kādas tantes, Ļovkam kopā ar tēvu bija kaut kas jāstrādā. Tāpēc Jānis devās pie profesora Ilmja viens. Profesors dzīvoja attālākā Rīgas rajonā, tāpēc Vovkam, kaut ari viņš pretojās, vajadzēja Kārlīti ņemt līdzi uz teātri.
Ieraudzījis abus zēnus, durvju sargs negribēja viņus laist iekšā. Kas viņi tādi esot, un kāpēc vēloties runāt ar Zentu Guldeni?
— To es varu pateikt tikai viņai personiski, — Vovka paskaidroja.
— Bet man arī tas jāzina, citādi es nedrīkstu jūs ielaist, — durvju sargs palika pie sava. Viņš sēdēja aiz lodziņa pie galda, uz kura stāvēja tālruņa aparāts. Kāda noziedējusi un stipri krāsojusies aktrise runāja pa tālruni.
— Paklausieties. — Vovka noliecās pie sarga telpas lodziņa. — Es taču jums saku: tas ir dziļi personisks jautājums.
— Tik un tā.
— Kas — tik un tā? — Vovka zaudēja pacietību.
— Kamēr jūs man nepateiksiet, es nedrīkstu jūs ielaist.
— Bet, godātais tēvocīt, vai jūs domājat, ka mēs esam speciāli atnākuši šurp, lai paskatītos Guldenei acīs?
— Tik un tā. Man jāzina iemesls. To prasa teātra kancelejā.
— Dievs kungs, — Vovkas pacietība bija galā, — tad ziņojiet, ka es esmu Guldenes dēls un gribu noskūpstīt savu māti uz pieres!
Būdams aizkaitināts, Vovka nemaz neievēroja, ka izkrāsotā aktrise, kas durvju sarga telpā runāja pa tālruni, bija viņa vār
diem uzmanīgi sekojusi. Viņa pačukstēja durvju sargam k;mt ko ausī, tas izvalbīja acis, tad noliecās pie lodziņa.
— Piesakieties teātra kancelejā trešajā stāvā. Tikai netrokšņojiet gaitenī. Rit mēģinājums.
Vovka ar Kārlīti pie rokas kāpa pa trepēm augšā uz teātra aizkulišu telpām, kurās bija izvietotas darbnīcas, teātra kanceleja un mēģinājumu telpa.
Viņš vēl nekad nebija teātra aizkulisēs bijis un tāpēc iepleta acis platas jo platas. Līkumotajā gaitenī, kurā viņi ar Kārlīti nonāca, pie sienām stāvēja dekorācijas, no kāda stūra raudzījās laukā milzīgs ķīniešu pūķis ar sārtām stikla acīm, kādā citā stūrī stāvēja rekvizīti vakara izrādei: bagātīgi izgreznots troņa krēsls, zobeni cilvēka augumā, viduslaiku lielgabals, krusts ar pienaglotu pestītāju, bruņinieka tērps un — kā kronis visam — «īstas» karātavas, pie kurām pat šūpojās cilpa.
Taču visvairāk Vovka un Kārlītis apbrīnoja noslēpumainos tēlus, kas steidzās viņiem garām pa ēnaino gaiteni. Tur nāca krāsotas sievietes bālām sejām, melnas tušas acīm un plandošiem tērpiem, punduris ar milzīgu kupri, bruņās tērpts bruņinieks un, visbeidzot, bars zvērādās ievīstītu radījumu, kuriem bija tik briesmīgi un vienlaikus komiski vaibsti, ka nevarēja tikt gudrs, vai jābaidās vai jāsmejas.
Nav nekāds brīnums, ka ceļš līdz teātra kancelejai prasīja zēniem daudz laika. Viņus sagaidīja kāda pavecāka dāma blondi krāsotiem matiem. Ziņkārīgi nopētījusi Vovku un Kārlīti, viņa apsolīja, ka pieteikšot viņus Zentai Guldenei. Abiem esot jāiziet gaitenī un jāapsēžas tur uz sola.
Pagāja viena pusstunda, tad otra. Vovka kļuva nepacietīgs. Sevišķi viņu kaitināja tas, ka visi cilvēki, kuriem bija kādas darīšanas teātra kancelejā, viņu un Kārlīti vērīgi nopētīja.
— Ko viņi blenž uz mums kā uz divām klaburčūskām, — viņš piktojās. — Varētu domāt, ka viņiem nav nekā cita, ko darīt, kā novērot mūs!
9*
131
Un nevarētu teikt, ka viņš būtu pilnīgi kļūdījies. Jo par viņu un Kārlīti teātrī bija izplatījušās baumas, kas patiešām bija ievērības un uzklausīšanas cienīgas. Sī sačukstēšanās sākās
ar noziedējušās aktrises tālruņa zvanu uz teātra kanceleju.
— Paklausies, Maigiņ, — dāma saldi čivināja klausulē, — tūliņ pie tevis uzkāps divi zēni, un iedomājies tikai, kaut kas vienreizējs! Tā ir taisnība, ko Kūlis nupatās stāstīja. Guldenei — jā, jā, mūsu tikumīgajai Zentiņai — patiešām ir ārlaulības bērns. Un galvenais — klausies tālāk! Viņai šis bērns piedzimis ap to laiku, kad viņa, pabrīnies vien, vēl nēsāja bizes. Un pats trakākais! Nabadziņš izskatās pagalam noplīsis un gribot, kā viņš saka, vismaz vienu vienīgo reizīti apskaut savu māti. Viņa uz galvošanu zēnu ir iespundējusi bāreņu namā. Tikai nestāsti tālāk, citādi sāksies runas, un tu jau zini, tas man nepatīk; tagad — sveiki, mīļumiņ, sirsniņ, visu labu!