Vovka, sarkans kā vēzis, nezināja, ko teikt, kur skatīties. Kas šeit noticis, vai tādas runas un skūpstīšanās teātrī bija pieņemtas? Taču vistrakākais vēl tikai nāca. Dziļi aizkustinātā un vienlaikus aiz mīlestības trīcošā balsī Guldene turpināja:
— Jūs katrā ziņā no pārguruma vairs neturaties kājās, un izsalkuši jūs arī esat? Sakiet — ko jūs gribētu, lai beidzot spētu remdēt izsalkumu?
— Es gribētu piparmētru konfekti, — sacīja Kārlītis, turpretī Vovka joprojām stāvēja, valodu zaudējis.
Ne tā kā varoņmāte Vilka.
— Nabaga radībiņa, — viņa iesaucās. — Cik nu bērniņš savā mūžā tādas konfektes dabūjis!
— Un cik iztrūcies ir lielais, — kalsnējā Ella pačukstēja savai draudzenei. — Skaidri redzams, kā zēns no viņas baidās.
— Vai tev patiešām bail no manis? — Guldene uzķēra domu. — Tev taču nav pamata baidīties!
— Bet es nemaz nebaidos, — Vovka beidzot pavēstīja; viņš vispār nekā vairs nesaprata.
— Tad ir labi. — Guldene glaudīja ar savu maigo roku viņa cekulu. — Un pie friziera arī tev laiks iet, tā jau ir, ka neviens par tevi nav rūpējies. Bet to mēs izdarīsim rīt, jo turpmāk jūs paliksiet pie manis, man nepietiks spēka jūs sūtīt atpakaļ uz bērnu namu.
Vovka pakasīja bikšu dibenu, viņš bija sprukās. Guldene bija aplikusi roku viņam ap pleciem un vilka zēnu uz kādu solu, kas atradās skatuves dibenplānā.
— Nāc apsēdies man blakusl Gribu vispirms kārtīgi tevi apskatīt.
— Aizkustinoši, cik aizkustinoši! — Vilka slaucīja asaras, kamēr Guldene ātri un klusi Vovkam kaut ko stāstīja.
Sākumā zēns skatījās uz Guldeni dumjām teļa acīm, taču drīz vien viņš visu bija sapratis. Vovkas blēdīgās acis iemirdzējās, viņš nemanāmi pamāja, tad skaļi paskaidroja:
— Mūs jau nemaz negribēja pie tevis ielaist, bet es sacīju, ka vēlos tikt pie savas mammas, un tad mani palaida.
— Mans dēls, mans nabaga dēls. — Guldene tik tikko valdīja smieklus, turpretī viņas balss bija līdzjūtības pilna. — Bet nesaki man vairs mamma, saki — māmiņ.
— Māmiņ, — Vovka dudināja.
— Tātad jūs bērnu namā vairs nespējāt izturēt?
— Nē, jo mēs tur visu laiku dzīvojām badā. — Mākslinieciskās fantāzijas Vovkam nekad nebija trūcis. — Taču visļaunākais bija tas, ka naktīs mūs blaktis burtiski dzīvus ēda nost. Pēteris reiz nospieda veselus sešus simtus. Vēlāk sienas tika nokrāsotas ar nededzinātiem kaļķiem, un kopš tā laika mums ir tikai blusas, prusaki un utis, bet tas jau nav tik traki, var vismaz mierīgi gulēt.
— Kur tad atrodas šis bērnu nams? — kalsnējā Ella pavaicāja.
— Divpadsmit kilometrus no Ogres, — Vovka to zināja precīzi.
— Un jūs uz Rīgu atceļojāt kājām?
— Kā gan citādi? Veselas četras dienas mēs gājām, bet tikai pa naktīm, lai mūs nesaķertu policija. Nekāda patīkamā pastaiga tā nebija. Tagad, kad tas ir aiz muguras, es pats brīnos, ka mēs vēl esam palikuši dzīvi. Ļovka, būdams slims, ceļā pakrita, viņu mums nācās atstāt kādā siena šķūnī.
— Jā, tas ir šausmīgi, — Guldene iesaucās. — Tātad nabaga Ļovka arī izmuka kopā ar jums?
— Nabaga Ļovka? — Vilka gluži vai zaudēja valodu.
Guldene saknieba lūpas, Vovka visu laiku baidījās, ka viņa
sāks smieties. Taču viņa patiešām bija liela aktrise.
— Mēs tūliņ nosūtīsim viņam telegrammu, — Guldene sacīja tik dabiski aizkustināta, kā spēj runāt tikai māte, kurā atkal pamodusies sirdsapziņa. — Es viņu arī ņemšu pie sevis.
— Vai tu negribi ari Jānim aizsūtīt telegrammu? Viņam klājas visgrūtāk no mums visiem.
— Ļovka, Jānis… Cik tad jūs kopā esat? — Visdumjākā no visiem bija neapšaubāmi varoņmāte Vilka.
— Pieci.
Guldene bija aizsegusi seju ar delnām, viņas pleci raustījās.
— Pieci? — Vilka nogāzās ar blīkšķi uz kāda krēsla.
— Pieci bērni — un visi vienā posta patversmē? — kalsnā Ella elsoja. — Necilvēcīgi!
Tagad Vovka vairs nespēja valdīties. Un dižā aktrise ne tik! Viņa smējās, kamēr asaras sāka skalot grimu no vaigiem, un kopā ar viņu smējās pārējie aktieri, skatuves strādnieki un abi ugunsdzēsēji, kas stāvēja skatuves malā. Drūmi nogrimētais virsaitis Viesturs zviedza tā, ka varētu domāt — tur zviedz viņa kaujas zirgs. Guldene, kas atkal bija apskāvusi Vovku, nemaz negribēja viņu laist va|ā. Un tad zēnu apskāva kāda cita aktrise un vēl kāda, līdz Vovkam šīs sirsnības bija par daudz.
— Tagad diezgan. — Viņš pakāpās soli atpakaļ. — Es visu laiku biju domājis, ka teātris ir nopietna lieta, bet izrādās — te iet tieši tāpat kā pie mums pagalmā. Te jūs arī triecat uz velna paraušanu.
— Tev gribēja piešķirt otru māti, ko? — Režisors smējās. Vienu aci piemiedzis, viņš vaicāja: — Vai viņa tev patīk?
Vovka nebija uz mutes kritis:
— Kā māte ne. Man nemaz negribas katru dienu ēst piedegušu kartupe|u zupu.
— Un kā draudzene? — pajokoja kāds aktieris.
— Es vēl esmu par jaunu, — Vovka attrauca, — tāds skaistums dārgi maksā — kur lai es ņemu tik daudz naudas?
Atkal bija lieli smiekli, tad Vovka beidzot ķērās pie lietas. Viņš izstāstīja, kāpēc uzmeklējis Guldeni. Diemžēl viņa nevarēja zēnam grāmatu uzreiz iedot: viņa to bija palienējusi kādai draudzenei, kura bija izbraukusi. Taču pēc divām dienām draudzenei vajadzēja atgriezties, un tad Vovka varēja nākt pēc grāmatas.
Svildams nepacietībā sīki izstāstīt draugiem savus piedzīvojumus un, pats par sevi saprotams, ne jau bez dzejiskiem izskaistinājumiem, Vovka atgriezās mājās. Priecīgais noskaņojums aptumšojās, kad viņš ienāca pie Jāņa, lai atdotu Kārlīti.
— Vurgks bija šeit, — Jānis sacīja, — un gribēja runāt ar manu tēvu. «Viņš vēl ir depo,» es viņam sacīju, «vai pateikt kaut ko?» Taču pogotais tikai nošņācās aiz dusmām, nezin ko nomurmināja par grāmatzaglu bandu, kuru viņš atmaskošot, un tad devās prom.