— Oho, — Vovkam paspruka, — tas nozīmē — mums jābūt gataviem uz visu.
— Jā, ož pēc negaisa, — Jānis piekrita. — Tagad, lai kas arī nenotiktu, galvenais turēt mēli aiz zobiem.
— Par sevi es garantēju, — Vovka pārliecināti sacīja, — bet, vai Ēriks un Ļovka varēs nociesties, par to es negalvoju. Un, ja viņi kaut ko izpļāpāsies, tad mums visiem vakars.
— Kad pārnāks mājās tava mamma? — Jānis jautāja.
— Ne ātrāk kā septiņos. Ja Vurgks ir bijis pie mums, viņš nevienu nebūs saticis.
— Tad viņš uz galvošanu ieradīsies vēlreiz pie jums.
— Brāl, brāl, ka tik viss beigtos labi. — Vovkam saplaka dūša kā caurdurta riepa. Tad viņš apvaicājās, kā Jānim gājis. Jānis atkal nebija profesoru saticis.
— Tomēr, par spīti visam, mēs nedrīkstam zaudēt drosmi, —• Jānis sacīja, redzēdams, ka Vovka izmisušu seju veras grīdā. — Rīt mēs zināsim, ko Vurgks grib, tad varēsim skolā pamatīgāk apspriesties. Līdz tam laikam — galvu augšā.
Vovka pacēla galvu, taču rūpes, kas viņu nomāca, tāpēc ne- kjuva vieglākas.
15
Atgriežoties kopā ar saviem vecākiem no ciemiem pie tantes, Ēriku nodarbināja tikai viens jautājums: kā draugiem veicies šīsdienas akcijās. Viņš jau gribēja prasīt tēvam atļauju iziet pagalmā, kad pie durvīm atskanēja zvans. Pamāte izgāja gaitenī.
Satraukta viņa atgriezās. Kāds kārtībnieks, zobenu apjozies, viņai sekoja. Tas bija Vurgks.
— Policista kungs ieradies sakarā ar Ēriku, — viņa pavēstīja tādā balsī, it kā nupat būtu uzzinājusi, ka pasaule jau pirms vakariņām ies bojā.
— Sakarā ar Ēriku? — Tēvs, saraucis pieri, paskatījās uz dēlu.
— Es zināju, ka tā notiks. — Pamāte viegli pieskārās ar kabatlakatiņu acīm. — Kamēr es zēnu audzināju, viņam nekad nebija darīšanas ar policiju. Bet tagad, kopš zēns drīkst darīt, kas patīk, viņš uzreiz nonāk konfliktā ar likumu.
— Apsēdieties, lūdzul — Upītis uzaicināja kārtībnieku. — Kas tad ir noticis?
— Runa ir par krāpšanu un zādzību, Upīša kungs, citādi es to diemžēl nosaukt nevaru. — Vurgks īsu brīdi apklusa.
— Ak dievs, — novaidējās pamāte.
— Par krāpšanu un zādzību? — Ērika tēvs atgādināja karpu, kas rij gaisu.
— Citādi es to diemžēl nosaukt nevaru, Upīša kungs, — kārtībnieka tonis kjuva svinīgs. — Jūsu Ēriks ir sameties kopā ar pašpuikām, kas izveidojuši krāpnieku un kramplaužu bandu.
— Kramplaužu bandu? — pamāte iesaucās.
— Jā, diemžēl citādi es to nosaukt nevaru. Tā ir pavisam bīstama kramplaužu banda, kurā ir pavisam bīstami pusaudži, uz kuru sirdsapziņas ir jau vairākas pavisam bīstamas zādzības.
— Pavisam bīstami… viss pavisam bīstami… ak, tās ir beigasl Odeni, pasniedziet man glāzi ūdensl
— Bet nu diezgan! — dārdošā balsī ierēcās Ērika tēvs, nemaz neatsaukdamies uz savas sievas prasību pēc glābjošās veldzes. — Ja resgalis būs kaut ko pastrādājis, viņš dabūs kāvienu. Bet ko nozīmē tās blēņas par kramplaužu bandu? Mans Ēriks nav nekāds kramplauzis.
Un, tā kā Ērika tēvs bija nevis kaut kāds plikadīda, bet gan turīgs ormaņu īpašnieks ar četriem aizjūgiem, tad viņa vārdi lika Vurgkam aprauties. Kārtībnieks manīja, ka pārāk aizrāvies ar savām apsūdzībām, tāpēc ļoti lietišķi izklāstīja, ko viņš uzzinājis. Zēni esot pie Buldura un Grābes nozaguši grāmatas, un viņš, Vurgks, uzskatot par savu pienākumu Upīša kungu par notikušo informēt.
— Erik!
— Es nekā nezinu.
— Tu nekā nezini?!
— Nē. — Ēriks aizvēra acis, it kā ar aizvērtām acīm spētu melot labāk.
— Tas nu ir par traku! — Tēvs gāza ar dūri pa apaļo galdiņu sev līdzās. — Kā tu vari nekā nezināt, ja esi zadzis grāmatas?
— Tur ir kāds briesmīgs pārpratums, — Ēriks stomījās.
— Jau šorīt mums uz ielas uzbruka kāda sieviete, mēs esot viņai nozaguši sapņu grāmatu, nu, kam mums vajadzīga tāda sapņu grāmata?
— Sapņu grāmata? — Tēvs jautājoši paskatījās uz kārtībnieku.
Tas apjucis pamāja.
— Ko tad mans zēns iesāktu ar sapņu grāmatu? Un kas šī sieviete tāda ir, kas viņu apvaino?!
— Tā ir … zīlniece.
— Zīlniece? Mans Ēriks esot nozadzis zīlniecei sapņu grāmatu?!
— Viņa piedevām ir galīgi jukusi, — Ēriks kļuva pārdrošs.
— Uz ielas viņa pat uzbruka īstam augstskolas pasniedzējam, Sudraba kungam. Viņš arī esot bandas loceklis, un mēs visi kopā — dedzinātāji un… un meiteņu tirgotāji, un dievs zina kas vēl. Augstskolas pasniedzēja kungs sacīja, ka viņš par šo trako sievu ziņošot policijai. Goda vārds, tas, ko es tagad saku, ir vistīrākā patiesība, — Ēriks nobeidza ar tādu sejas izteiksmi kā moceklim, kas gatavs patiesības vārdā kāpt uz sārta.
Un, raugi, pat Vurgks, likās, sāka šaubīties, vai viņam pieklātos uzturēt savu apsūdzību pret šo nevainīgo bērnu.
Upīštēvam šaubu vairs nebija: viņa Ēriks tiek nepatiesi apmelots, un viņam — galu galā nevis kaut kādam plikadīdam, bet cienījamam ormaņu firmas īpašniekam, kas pat apsver iespēju nopirkt nelielu kravas auto, — enerģiski jāķeras pie sava dēla aizstāvības pret šādiem apmelojumiem. Un viņš to darīja.
Kad policists sašļucis bija dzīvokli atstājis, arī pamāte dabūja brāzienu. Viņai vajadzēja reiz par visām reizēm atradināties bāzt degunu tur, kur viņas sievišķa prāts ir par īsu.
Pamāte raudādama izgāja ar savu tamborējamo sedziņu laukā, un tā vien šķita, ka Ērika meli paliks neatmaskoti. Taču visu izjauca savādā un neizskaidrojamā smaka, kas joprojām vēdīja istabā.