Jāņa tēvs,, pārnācis no darba, bija nomazgājies un gaidīja vakariņas, kad atskanēja klauvējieni. Jānis atvēra durvis.
— 'vakar, — Vurgks noburkšķēja.
Rudzītis neuzskatīja par nepieciešamu atņemt šī urkšķa sveicienu.
— Es nāku sakarā ar jūsu resgali. Viņš tiek turēts aizdomās par līdzdalību kādā zādzībā.
Rudzītis izvilka no paciņas papirosu un aizkūpināja. Tad viņš pavaicāja, kas tā par zādzību. Kārtībnieks iebrēcās dārdošā balsī, ka zēni esot vairākiem cilvēkiem nozaguši grāmatas.
— Ko tu par to teiksi? — tēvs vērsās pie Jāņa.
— Viņš fantazē. — Jānis paņēma nazi un apmaisīja kartupeļus, kas čurkstēja pannā.
— Es tev neiesaku teikt par kārtībnieku, ka viņš fantazē. Tas ir apvainojums valstij, vai skaidrs? — Vurgks iekaisa dusmās,
— Taisnība nevar būt apvainojums valstij, — Jānis atbildēja jo mierīgāk.
— Tu, palaidni, man vēl mācīsi, kas ir apvainojums valstij?
— Vai jums ir apcietināšanas orderis? — Jāņa tēvs vaicāja.
— Es esmu pilnvarots …
— Vai mājas kratīšanas orderis?
— Ja es iecirknī ziņošu par šo gadījumu…
— Tātad neviena no abiem dokumentiem?
— Man jau sen ir zināms, ka jūs esat slepens kūdītājs, bīstams valsts ienaidnieks. Lieciet to aiz auss, Rudzīti, pienāks diena, kad es jūs noķeršu!
— Lieliski. Bet pagaidām jums ir tiesības noķert vienīgi to mušu pie griestiem. Un tagad taisieties, ka tiekat, tur ir durvis.
145
Tā beidzās kārtībnieka incidents ar Jāņa tēvu. Vurgks to
10-1547
pamatoti izjuta kā pazemojumu, un viņam no dusmām piemetās žagas, kas kļuva arvien spēcīgākas. Tāpēc otrreiz policists pie nabaga kurpnieka vairs neatnāca.
Jāņa tēvs atkal nosēdās pie galda un, it kā nekas nebūtu no- rticis, lika dēlam celt galdā vakariņas.
Kad tas bija izdarīts un Jānis arī bija apsēdies vakariņot, tēvs viņu uzmundrināja:
— Tagad klāj vaļā! Kas tur ir ar to grāmatu, no kuras tu nesen gribēji izvārīt zupu? Ko tu vēl esi ievārījis?
Jānis saprata, ka jāizstāsta tēvam patiesība. īsi un skaidri zēns visu izstāstīja un pateica, kāpēc atzinis par pareizu piedalīties šajās «akcijās».
Tēvs klusēdams izēda tukšu šķīvi, noslaucīja muti un sacīja:
— Tas ir pareizi, ka jūs Zvaigznīti nepametat nelaimē. Tikai nedariet vairs tādas muļķības kā pie šīs kāršu licējas. Ja Vurgks jūs vēlreiz pieķers, var iznākt nepatikšanas arī man. Un tās -man nemaz nav nepieciešamas. Vai skaidrs?
Līdz ar to jautājums bija nokārtots. Nav nekāds brīnums, ka Jānis sava tēva dēļ bija gatavs iet cauri ugunij.
16
Pelēcīgs un drūms ausa nākamais rīts, pelēcīgs un drūms bija zēnu noskaņojums, jo brīvlaiks beidzās un sākās mācības.
Skola, veca ķieģeļu celtne, līdzinājās cietumam. Netīri sarkani bija ārējie mūri, netīri pelēki jau gadiem ilgi nekrāsotie gaiteņi un klases telpas. Tā bija nabadzīgo ļaužu bērnu skola, un pilsētas vadība tāpēc skopojās ar līdzekļiem. Skolotājiem maksāja maz, viņi bieži bija sapīkuši, nomākti; viņi nespēja bērnu dabisko zinātkāri nedz modināt, nedz apmierināt.
Iekams klases devās uz rīta dievkalpojumu lielajā zālē, mūsu četri «neredzamie» sapulcējās netālu no garderobes kādā stūrī, lai apspriestos. Situācija nebija iepriecinoša.
— Mūsu stāvoklis ir vairāk nekā bēdīgs, — Ļovka sacīja.
— Vairāk nekā bēdīga ir tava muļķība, aitasgalva tāds, viss tev rādās pārāk melnās krāsās, — Vovka atbildēja.
Pats esi aitasgalva.
— Pievaldi žaunas, citādi…
— Izbeidziet taču, — iejaucās Jānis. — Strīdēties jūs varēsiet vēlāk.
Sevišķi satriekts bija Ēriks.
— Bet man būs vispār jāpaliek ārpus spēles, — viņš sacīja. — Lai cik labsirdīgs mans vecais nebūtu, ķad viņam pacietība ir galā, viņš k|ūst spītīgs kā velns. Un tā viņam ir galā. Par savu pamāti es nemaz nerunāju. Viņa mani spīdzinās kā vien varēdama. Ko es tagad iesākšu?
Vovka kasīja pakausi.
— Ko tu iesāksi? Gluži vienkārši tu brauksi uz džungļiem,
— Uz džungļiem? Pie mums taču nav džungļu.
— Toties Āfrikā ir.
— Man jābrauc uz … Āfriku?
— Saprotams. Tu noslēpsies kādā kuģī un mēneša laikā būsi
tur.
— Un ko es tur darīšu?
— Tu tik ilgi iesi lauvu medībās, kamēr kāds lauva tevi saplosīs un apēdīs. Tad tu atsūtīsi telegrammu, un tu pat iedomāties nevari, kā tas ietekmēs tavus vecākus. Viņi izkusīs, ap- jauzdami, kādu pārestību tev nodarījuši. «Tev vajadzēja iejūtīgāk izturēties pret viņa maigo dvēseli!» — «To visu panākusi tava necilvēcīgā cietsirdība pret šo vārgo radību!» — viņi savā nelaimē apvainos viens otru, līdz sāks apmētāties ar kafijas tasītēm un tava pamāte aiz bēdām plēsīs sev matus.
— Bet kāds labums man no tā, ja mani apēdīs?
— Vecīt, tev nemaz nestrādā smadzenes. Tu tikai izliksies, ka esi aizbraucis ar kuģi, īstenībā tu kaut kur paslēpsies un pēc dažām dienām atkal sveiks un vesels uzradīsies.
— Un ja tēvs mani pēc tam pamatīgi noslāna?
— Par to viņš i nedomās. Ja tu viņam uzrakstīsi, ka, būdams augošs bērns, neesi spējis izturēt nežēlīgo apiešanos mājās un Vurgka uzbrukumus, tas iedarbosies graujoši.
— Tu domā? — Ēriks jau sāka svārstīties. — Un kur lai es paslēpjos?