10*
147
Arī te Vovkam padoms bija rokā.
— Vecajā šķūnī popa dārzā, tur viņi tevi uz galvošanu nemeklēs. Un mēs par tevi rūpēsimies, tas ir saprotams.
Zvans, kas aicināja bērnus uz rīta dievkalpojumu, pārtrauca apspriedi.
Uzrunu šodien turēja nevis ticības mācības skolotāja, bet pats direktors. Bija ieradies kāds skolu inspektors, lai piedalītos stundās un arī dievkalpojumā.
Tad sākās mācības. Jānim, kas gāja vienu klasi augstāk, pirmā stunda bija ģeometrija. Vovka, Ļovka un Ēriks visi mācījās vienā klasē, viņiem pirmā stunda bija latviešu valoda pie klases audzinātāja Zelmiņa. Zelmiņu skolēni necieta visvairāk. Viņš bija karjerists un vienmēr centās izcelties skolas direktora acīs, viņa stundas bija viena garlaicīga iekalšana. Taču vistrakāk zēnus kaitināja šā skolotāja tīrības mānija. Zelmiņam gan kā klases audzinātājam bija pienākums sekot, lai bērni ierastos skolā ar tīru kaklu un tīrām rokām, taču viņš savā centībā pat pārbaudīja audzēkņu apavu spodrību. Un bēdīgi klājās tādam zēnam kā, piemēram, Vovkam, kam bija jāskraida apkārt tik novalkātos zābakos, kurus pie labākās gribas nevarēja dabūt spodrus! Zelmiņš nepazina iecietību.
Tā kā šodien klasē varēja ierasties skolu inspektors, Zelmiņš bija īpaši bargs. Astoņiem skolēniem vajadzēja doties uz tualeti, lai sevi sakoptu, devītajam skolotājs lika iet pie skolas kalpotāja pēc adatas un diega un piešūt pogu, kas, pēc Zelmiņa ieskatiem, bija pārāk vaļīga. Viņam pašam mugurā bija melni svārki un uz deguna brilles zeltītos ietvaros. Sajā noformējumā viņš lepni sēdēja aiz katedras un izskaidroja dažus izņēmumus pareizrakstības likumos.
Vovkam šie pareizrakstības likumi bija tikpat vienaldzīgi kā izbāztās pelēkās vārnas dabaszinību kabinetā. Zēna prātus nodarbināja vēstule, kuru viņš rakstīja Zvaigznītei. Dziļi iegrimis domās, Vovka meklēja īstos vārdus, kuriem vajadzēja atspoguļot viņa jūtu dziļumu, un sev par nožēlu zēns aizmirsa, ka nav klasē viens. Viņš rakstīja:
«… neuztraucies, ka mēs ar savām aktcijām līdz šim neesam guvuši nekādus panākumus. Kaut arī man vajadzētu uzrāpties Pēterbaznīcas torņa smailē un no turienes nolekt lejā, es sasniegšu mērķi. Tikai Tev jāatceras solījums, ko Tu man esi devusi, un Tu nedrīksti domāt par Ļ. Šodien uz kāzām iet J., lai veiktu nākamo uzdevumu. Tātad neraizējies, būs labi…»
Izlicis šīs dziļi izjustās rindiņas uz papīra, pagaidām vēl neievērodams visus pareizrakstības likumus, Vovka grasījās tās vēlreiz pārlasīt, taču satrūkās. Blakus stāvēja Zelmiņš.
— Avotiņi
— Jā … ko? — Vovka pielēca kājās.
— Kas tā par zīmīti?
— Es … es to nezinu.
— Dod šurp!
— Es…
— Dod šurp, es sacīju!
Izlocīties nebija iespējams, Vovkam nācās vēstuli atdot. Zelmiņš, savilcis stāvu īgnuma rievu pierē, lasīja teikumus un kļuva arvien izbrīnītāks.
— Ko tas viss nozīmē?
— Es nezinu.
— Re, tu gribi rāpties Pēterbaznīcas tornī un nezini — kāpēc.
— Es nemaz negribu rāpties Pēterbaznīcas tornī, ko es tur augšā darīšu?
— To es vēlētos no tevis uzzināt. Un kas tās ir par akcijām, turklāt kļūdaini uzrakstītām.
— Es nezinu. Man arī tas viss liekas ļoti jocīgi.
— Avotiņ, mana pacietība drīz būs galā. Kam tu rakstīji šo smērējumu? Kas tie par Ļ. un J.?
— Es nezinu.
— Tu tātad gribi teikt, ka tu kaut ko raksti un nesaproti, ko. Ka tu kādam raksti un nezini, kas šis kāds ir?
— Tā gandrīz iznāk.
— Saki — vai tu zobojies par mani vai arī tu esi galīgi stulbs?
— Es nezinu. Kā es varu kaut ko zināt, ja esmu stulbs?
— Avotiņ, ja tu man tūliņ neizstāstīsi visu patiesību, tev klāsies slikti!
— Bet es neko nevaru izstāstīt, jo pats nesaprotu, kas tur rakstīts, un, kāds šai zīmītei sakars ar mani, ne tik.
— Avotiņ, mana pacietība tūliņ būs galā!
— Bet ko es tur varu darīt, es taču to zīmīti neesmu rakstījis. Kāds man to atsūtīja.
— Kas?
— Es nezinu. Un kam tā ir adresēta, es arī nezinu. Un tajā rakstītais man tāpat ir mīkla. Es vispār nekā nezinu.
Zelmiņu parāva žagas. Tik lielu bezkaunību viņš no Vovkas nebija gaidījis. Klase ķiķināja.
— Jūs man neticat, taču es nekad nemeloju, — Vovka turpināja ar vientiesīgu sejas izteiksmi. — Jo, kurš melo, tas ari zog, un es vēl nekad neesmu zadzis.
— Zeņķi, — Zelmiņš šņāca, dūres vīstīdams.
Klase rēca no smiekliem.
— Mieru! — skolotājs nosēcās.
— Mieru! — Vovka atkārtoja, kā gribēdams Zelmiņu atbalstīt.
Tagad skolotāja pacietība patiešām bija galā. Viņš sagrāba Vovku aiz rokas, izvilka no sola un iebelza viņam pa muguru.
— Divas pilnas stundas tu man šodien sēdēsi pēc stundām! Un divsimt reižu kaligrāfiskā rokrakstā rakstīsi teikumu: «Kurš iesāk ar bezkaunīgiem meliem, tas beidz ar pretvalstisku noziegumu — pašu ļaunāko no visiem noziegumiem.» Un tagad laukā!
Gaiteni Vovka brīdi klausījās, vai iekšā vēl kaut kas nenotiks. Taču dzirdama bija vienīgi skolotāja balss, kas runāja par bezkaunīgu mutes palaišanu un paredzēja viņam bēdīgu galu pārmācības namā. Tad Zelmiņš turpināja stundu.
Vovka prātoja, kā varētu Zelmiņam atmaksāt par šo pārestību.
Zēns aizgāja līdz gaiteņa galam, uz pirkstgaliem pielavījās pie dabaszinību kabineta durvīm. Liktenis bija viņam labvēlīgs, te stunda nenotika.
Dabaszinību kabinetā Vovku neinteresēja nedz putnu izbāžņi, nedz minerāli, nedz preparētā sirds un plaušas, kas peldēja traukos ar spirtu. Viņš piegāja pie terārija. Starp dažādajiem