augiem tur vilka savu dzīvību pāris ķirzaku un nevainīgas glodenes. Taču arī tās Vovku neinteresēja. Viņa uzmanību piesaistīja kāds augs, paparde, ar kuru bioloģijas skolotājs nesen bija izdarījis eksperimentu. Viņš bija palaidis uz papardes dažas lapu utis, lai parādītu, kādā ātrumā šie kukaiņi vairojas..
Utis bija tā savairojušās, ka Vovka vareni nopriecājās. īsā laikā viņš pielasīja veselu sērkociņkastīti. Tad zēns līksmu sirdi izlavījās atpakaļ gaitenī.
Kad skolas zvans vēstīja par stundas beigām un bērni metās laukā no klasēm, Vovka padeva saviem draugiem un vēl dažiem citiem zēniem zīmi, lai tie viņam neuzkrītoši seko uz tualeti. Tur viņi salika galvas kopā; brieda sazvērestība, kurai jau tajā pašā dienā, proti — ceturtās stundas laikā, bija paredzamas neiedomājamas sekas.
So mācību stundu atkal vadīja Zelmiņš. Jau ienākot klasē, viņš piedzīvoja pārsteigumu. Vovka, izlikdamies, ka sapratis, cik bezkaunīga bijusi viņa izturēšanās, atvainojās. Zelmiņš atbrīvoja viņu no pēcstundām, nenojauzdams, kas viltniekam Vovkam ar šo atvainošanos padomā.
Tad sākās vēstures stunda. Stundas vidū direktora pavadībā klasē ienāca skolu inspektors, lai piedalītos stundā un pārbaudītu skolēnu zināšanas.
Parasti Zelmiņš bija īgns un sliktā noskaņojumā, taču tagad izlikās pati laipnība.
— Mēs taisni esam nonākuši pie Napoleona, — viņš pakalpīgi skaidroja inspektoram — kalsnējam, cienījama izskata vīram.
— Tā, tā, lielais imperators. — Inspektors apsēdās uz krēsla, kuru Zelmiņš bija viņam centīgi padevis. — Vai jūs vienlaikus esat arī klases audzinātājs?
— Tieši tā, inspektora kungs. — Zelmiņš paklanījās.
— -Cik skolēnu jums ir?
— Četrdesmit trīs, ja ierodas visi, inspektora kungs. Taču šodien skolā ir tikai trīsdesmit astoņi.
— Tik un tā padaudz vienai klasei.
— Jā, diemžēl, inspektora kungs, daudz par daudz. Turklāt
vairums bērnu ir no zemākajiem slāņiem, kas ari no higiēnas viedok)a rada zināmas grūtības, — piezīmēja direktors — kārns plikpauris dzeltenu seju.
— Un tomēr bērni izskatās veselīgi un labi kopti.
Zelmiņš paklanījās, it kā šis secinājums būtu uzslava viņam.
— Tātad jūs esat pie Napoleona, lielā imperatora?
— Tieši tā, inspektora kungs.
— Nu tad paskatīsimies, ko jūsu skolēni zina par šo dižo vīru. Vai kāds gribētu iznākt priekšā?
Neviens neizjūta tik muļķīgu vēlēšanos, līdz notika brīnums. •Pieteicās Vovka.
— Kā tevi sauc, manu zēn?
— Volodja Avotiņš.
— Viņa māte ir nabadzīga veļas mazgātāja, — Zelmiņš piezīmēja, — tāpēc arī zēns ir mazlietiņ apskrandis.
— Viņš taču izskatās tik kārtīgs un tīrīgs.
— Pūlos, inspektora kungs, esmu taču klases audzinātājs, — Zelmiņš vēlreiz paklanījās.
— Nu, labi, zēn, saki man — kas bija Napoleons?
— Viņš bija franču ģenerālis, kas kļuva par Francijas imperatoru.
— Labi. Bet kāpēc tu nemitīgi grozi galvu?
— Man … man kaut kas niez aiz apkakles.
— Hm, — inspektors iekrekšķējās. — Un, būdams ģenerālis, kādā ekspedīcijā viņš devās?
— Viņš kuģoja ar saviem karapulkiem uz Ēģipti.
— Un kāpēc?
— Viņš sapņoja kļūt par Ēģiptes un Indijas ķeizaru.
— Jā, tas arī, bet saki man — kādēļ tu visu laiku kasies?
— Man kņud … mugura.
Arī Ēriks, kas sēdēja pirmajā rindā, kasījās ar lineālu. Un kasījās arī Ļovka trešajā solā, un kasījās vēl četri pieci zēni.
— Kas jums noticis? — Neviļus pakasījās arī inspektors. — Tātad Napoleons devās uz Ēģipti. Kāpēc?
— Viņam taisni tobrīd Francijā nebija ko darīt, un tad viņš sev sacīja: «Kāpēc es nevarētu apskatīt pasauli?»
— Kas tās par muļķībām? Un izbeidziet vienreiz kasīties, te jau cilvēks var palikt nervozs. Vai jums visiem kašķis piemeties?
— Nekādā gadījumā, inspektora kungs, — Zelmiņš iztapīgi atteica. — Direktors var jums apliecināt, ka uz higiēnas jautājumiem es neskatos caur pirkstiem.
— Tātad atgriezīsimies pie Napoleona. Kurš zina, kāpēc viņš- devās uz Ēģipti?
Lovka pacēla roku.
— Viņš gribēja tur apskatīt piramīdas, — zēns atbildēja,, spītējot veselajam saprātam.
Inspektors k|uva nelaipns.
— Neviens nekāps kuģī ar daudziem tūkstošiem vīru, lai tikai apskatītu piramīdas. Un, ja jūs nebeigsiet kasīties, es jūs tūliņ aizsūtīšu pie skolas ārsta.
— Tas ir neticami, — Zelmiņš iesaucās.
— Tiešām neviens nezina, kāpēc Napoleons devās uz. Ēģipti?
— Es zinu, — pieteicās Ēriks.
— Tas ir viens no maniem labākajiem skolēniem, — Zelmiņi steidzās apgalvot.
— Tātad — kāpēc Napoleons devās uz Ēģipti?
Kaut gan Ērika paraugskolēna sirdsapziņa pretojās šausmām, kuras viņam vajadzēja celt priekšā, zēns tomēr izstomīja:
— Napoleons… viņš gribēja… viņš gribēja Ēģiptē satikt Aleksandru Lielo.
Inspektors kampa gaisu, arī direktors un visupirms Zelmiņš. Tādu kaunu viņš savos divdesmit skolā pavadītajos gados vēl nebija piedzīvojis! Taču nāca vēl lielākas briesmas.
— Tagad es zinu, kāpēc mums tā niez, — Vovka mierīgi sacīja. — Es noķēru uti. — Viņš pastiepa roku uz priekšu.
— Satriecoši, — skolu inspektors iesaucās.
— Neiespējami. — Zelmiņš rija gaisu, un šķita, ka viņam zem kājām pavērusies plaisa.
— Man arī ir utis, — ierunājās kāds no Vovkas draugiem.
— Man ari. Viņas pat lien pa soliem.
— Man rāpo pa zābakiem.
— Un te uz jūsu svārkiem, inspektora kungs, ari ir dažas. — Vovka satvēra ar diviem pirkstiem inspektora piedurkni.