Sarunas uzgaidāmajā telpā pierima; visi klausījās, kas notiks aiz durvīm. Atkal atskanēja urbjmašīnas dūkoņa, tai pievienojās klusa smilkstoņa.
— Būtu tās durvis vismaz bijušas polsterētas, — dāma ar spalvu pie cepures iesaucās un sniedzās pēc rokassomiņas. Viņa izvilka stikla stobriņu, izņēma no tā tableti un aizvērtām acīm iebāza mutē. — Tā jau ir vienpadsmitā, kuru es šodien noriju, — viņa pavēstīja apkārtējiem.
— Kas tad jums kaiš, cienītā kundze? — centīgi apvaicājās kabarē mākslinieks.
— Ak, man pat bail to izrunāt. Man … man jārauj zobs.
— Ko jūs neteiksiet!
— Jā, un piedevām vēl dzeroklis. Visu nakti es pavadīju gultā vienos sviedros, mans vīrs — jums jāzina, viņš ir kafijas eks- portfirmas «Simons» īpašnieks un Nikaragvas goda konsuls — gribēja jau zvanīt profesoram Dunduram. Bet es viņam sacīju, ka tam taču nav jēgas. Ja man tiešām kas līdzētu, tad tā ir ārstēšanās kūre Karlsbādē vai Višī. Es, starp citu, dodu priekšroku Višī. Francija! Es dievinu Franciju. Kad es pēdējo reizi ar savu vīru biju Parīzē …
Apslāpēts kliedziens pieņemamajā istabā pēkšņi pārtrauca goda konsula kundzes runu. Viņa blenza uz durvīm ar tādu sejas izteiksmi, it kā pa atslēgas caurumu viņai uzglūnētu kāds •nezvērs.
Kabarē mākslinieks purināja galvu, nobraucīja ar delnu pieri.
— Nudien, tas var padarīt nervozu.
Goda konsula kundze atkal ķēra pie rokassomiņas, lai ar jaunu tableti stiprinātu savu jutīgo nervu sistēmu. Ļovka, kuram mokošā zobu ārstēšana nedraudēja, pārākuma apziņā sacīja:
— Prātīgāk būtu nevis rīt tabletes, bet izskalot muti ar aukstu ūdeni. Tas palīdz daudz labāk.
— Jauneklim taisnība, — kabarē mākslinieks piekrita. — Tabletes ir bīstama lieta. Es pazīstu kādu dāmu, kura kjuva no zālēm tik atkarīga, ka apgrauza pat sērkociņiem sēra galviņas.
— Bet ko lai es iesāku, ja šī dūkoņa vien man izraisa sāpes?
— Kad mēs vēl dzīvojām laukos, — Ļovka stāstīja, — mūsu ciemā bija kāds kalējs, viņam nemitīgi sāpēja zobi. Reiz, nespēdams sāpes vairs izturēt, viņš paķēra koka karoti un sagrauza to slapjās skaidās. Citu reizi viņš piedzērās un pats ar knaiblēm izrāva sev sāpošo zobu.
— Tas ir briesmīgi! — Goda konsula kundze kā glābdamās- aizlika mutei priekšā delnu.
Ārsta pieņemamās istabas durvīs parādījās asistente.
— Nākamais, lūdzu!
Nedrošā solī bālā konsula kundze viņai sekoja, un nepagāja necik ilgs laiks, kad atskanēja pirmais bļāviens. Kabarē mākslinieks aizvēra acis, pabraucīja pieri. Ļovka līdzjūtīgi paskatījās uz viņu, taču neko vairs neteica,
Beidzot arī Ļovka tika aicināts iekšā. Plecīgs vīrs baltā ārsta uzsvārcī stāvēja pie zobārsta krēsla.
— Apsēdies! — viņš skarbi pavēlēja zēnam. — Par ko tu< sūdzies?
— Atvainojiet, doktora kungs, es ne par ko nesūdzos.
— Paskatīsimies. Atver muti! Plašāk, plašāk. Tādam jaunam cilvēkam kā tev žokļi nebūs vēl ierūsējuši.
— Nē, tikai…
— Āre! — Zobārsts bakstīja ar saliektu adatu Ļovkas zobus. — Tas tur jāsaplombē, un te apakšā arī ir viens caurums.
Ļovka juta, kā viņam uz pieres izsprāgst baiļu sviedri.
— Bet es … es taču neesmu atnācis zobu dēļ!
— Kādēļ tad?
— Romāna «Zaudētās ilūzijas» dēļ, kuru jūs nopirkāt pie grāmattirgotāja Staubiņa.
— Ko tu ar to iesāksi?
Ļovka izstāstīja sīki jo sīki, tā cerēdams paglābties no draudošās zobu ārstēšanas. Taču veltas cerības! Ārsts klausījās viņā izbrīnījies un uzmanīgs, bet beigās tik un tā ķērās pie urbja.
— Vispirms izdarīsim to, kas šeit darāms. Atver muti!
Urbis sāka dūkt.
Un Ļovka vaidēt…
Kad zēns beidzot drīkstēja piecelties no moku krēsla, viņš jutās mazlietiņ apdullis. Zobārsts devās uz izlietni, lai nomazgātu rokas.
— Tātad viena lieta būtu nokārtota. Un to otru mēs arī tūliņ nokārtosim. Annij, atnesiet no mana kabineta romānu «Zaudētās ilūzijas». Tas ir iesiets zaļos mākslīgās ādas vākos.
Asistente atnesa grāmatu un gribēja to pasniegt ārstam. Viņš pamāja ar galvu uz Ļovkas pusi, ka grāmata jādodot zēnam.
Ļovka pateicās un nedroši pavaicāja,-cik jāmaksā par zobu ārstēšanu. Ārsts atmeta ar roku. Ļovkam vajadzēja tikai apsolīt, ka viņš paziņos, vai iesējuma «novārīšana» devusi kādus rezultātus.
— Tad tu arī atnesīsi grāmatu atpakaļ. Tas ir rets izdevums, es to likšu par jaunu iesiet. Un neaizmirsti, ka divas stundas tu nedrīksti ēst.
Tik ļoti priecīgs, it kā viņam kabatā būtu simt latu, Ļovka aizgāja no zobārsta un svilpodams drāzās pa kāpnēm lejā.
Taču, pirms viņš vēl sasniedza zobārsta mājas gaiteņa durvis, tās tika atvērtas no ārpuses, un gaitenī ienāca cilvēks, kuru ieraugot Ļovka sarāvās. Tas bija kārtībnieks Vurgks.
— Tā jau es domāju, — viņš nošņācās. — Arī pēc šīs grāmatas jūs esat ieradušies, sasodītā zagļu bandai Bet tagad tu man atbildēsi! Klāj vaļā! Kādam nolūkam tu to nozagi?
Ļovka pakāpās soli atpakaļ.
— So grāmatu man doktors Alkšņa kungs pašrocīgi iedeva, varat viņam pavaicāt. Jums nav nekādu tiesību to man atņemt.
— Dod šurp! — Kārtībnieks neielaidās nekādās runās. Viņš saķēra «Zaudētās ilūzijas» un gribēja tās Ļovkam izraut no rokām. Ļovka, apzinādamies savu taisnību, nepiekāpās. Cik kārtībnieks rāva grāmatu uz vienu pusi, tik Ļovka — uz otru, un viņi būtu ilgi tā raustījuši grāmatu, ja neatskanējis pēkšņs čirrrks un «Ilūzijas», ap kurām viņi cīnījās, nebūtu pārplīsušas divās daļās. Policistam palika rokās vidusdaļa, piecsimt sešdesmit lappuses teksta ar vērtīgām ilustrācijām, bet Ļovkam — zaļais mākslīgās ādas iesējums. Tā kā naudaszīme varēja būt tikai iesējumā, Ļovka, izmantodams kārtībnieka apmulsumu, padrāzās viņam garām, metās uz izejas durvīm un vienā lēcienā bija uz ielas. Vurgks skrēja zēnam pakaļ, bet tik ātri kā Ļovka viņš nespēja paskriet.