Nonācis mājās, Ļovka tūliņ steidzās augšā pie Jāņa, lai tur izķidātu iegūtos vākus. Jānis un Vovka jau gaidīja. Viņi iesvieda vākus karstā ūdenī, un pēc brīža Jānis ar smejamo kausu izmakšķerēja tos no zaļā buljona un noplēsa mākslīgo ādu no samiekšķētā kartona.
Nekā! Atkal visas pūles bijušas veltas. Naudas zem mākslīgās ādās nebija.
Zēnu vilšanās bija vēl jo lielāka tāpēc, ka viņus satrauca Vurgka uzrašanās pie zobārsta. Tā nevarēja būt nejaušība. Kārtībnieks tagad viņus ik uz soļa novēros, lai uzzinātu, kāpēc zēni dzenas pakaļ grāmatām. Viņiem tātad šī operācija pēc iespējas ātrāk jānoved līdz galam. Taču to bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Jo, ja nauda nebūs arī Guldenes grāmatā, viņiem vajadzēs «apciemot» Lūves kundzi, profesoru un popu Sergeju. Par spīti briesmām, kas viņiem draudēja no Vurgkal
Zēni nolēma rīt uz skolu neiet un uzreiz priekšpusdienā uzmeklēt Guldeni. Neveiksmes gadījumā Jānim bija jāatrod līdzekļi un ceļi, kā izmānīt no Lūves pavārgrāmatu. Vovka apņēmās sestdien sameklēt profesoru. Pēc šīs norunas viņi šķīrās, un, tā kā bija ļoti vēls, nepagāja ne stunda, kad katrs no mūsu draugiem jau gulēja savā gultā.
Jānis vēl pārdomāja, kā lai rīt tiek pie pavārgrāmatas, tad pagriezās uz sāniem un iegrima ciešā, mierīgā miegā.
Turpretī Ēriks darbarīku šķūnī tik mierīgi vis negulēja. Zēns vairākkārt pamodās, un viņam kļuva baisi pašam no savas drosmes, iedomājoties, kādas sekas var būt viņa aizbēgšanai. Taču atpakaļceļa vairs nebija. Dreb sirds vai nedreb, tagad brīvības ceļš ir ejams līdz galam.
161
Ļovka klausījās tēva krākšanā un atcerējās to, kā Vurgks bija runājis ar viņa tēvu. Zēns gan saprata, ka viņa tēvs, būdams nabadzīgs kurpnieks, kas labo apavus un kuram turklāt
11 — 1547
jārūpējas par savu slimo sievu, nevarēja pret Vurgku neko iesākt. Bet vai viņam vajadzēja kārtībnieka priekšā tik nožēlojami izturēties? Nē. Ļovkam kremta, ka tēvs tomēr bija tā izturējies. Es gan, izaudzis liels, nemūžam tā neklanīšos, viņš nodomāja.
Vovka, «neredzamo» barvedis, palika nomodā visilgāk. Viņš gudroja un gudroja, kā dabūt nost no kakla kārtībnieku. Brīnums, kā Vurgks bija ticis viņiem uz pēdām? Vai Staubiņš būtu viņam kaut ko izpļāpājis? Varbūt tas muļķīgais palīgs? To vajadzēja noskaidrot, vēl pirms viņi dodas uz teātri. Ja viņiem ar grāmatu atkal nelaimētos, varbūt vajadzētu lūgt padomu aktrisei, kā tikt va|ā no Vurgka? Par |aunu tas katrā ziņā nenāktu. Ar šo domu Vovka iemiga. Un, būdams apveltīts ar nevaldāmu fantāziju, zēns redzēja sapni: viņš bāza piena kannā skolmeistaru Zelmiņu, kurš patiesībā bija nevis Zelmiņš, bet Bulduris ar Vurgka uniformu mugurā. Taču tā vietā, lai izpaustu, kur atrodas meklētā nauda, Bulduris pienā pārvērtās par vardi un tikai smējās — kvāk, kvāk. Saniknots Vovka drāzās pie grāmattirgotāja Staubiņa. Tas norādīja uz grāmatu kalnu savā veikalā un sacīja, ka Vovkam visi šie simti un simti grāmatu ne tikai jānovāra, bet arī jāapēd, tad viņš naudaszīmi katrā ziņā atradīšot. Vovka nopūtās. To, ka grāmatu «medības» būs tik smagas, viņš nebija spējis paredzēt.
18
Nākamajā rītā, tiklīdz māte bija prom, Vovka piecēlās, žigli paēda brokastis un ielavījās popa dārzā. Tur viņš mudināja bēgli izturēt šķūnī vēl vienu dienu un vienu nakti, un Ēriks, kaut arī mīļu prātu jau šodien būtu izlīdis no paslēptuves, pakļāvās drauga autoritātei. Todien Vovka solījās viņu vēlreiz apciemot.
Pie vārtu ejas Vovka satikās ar Ļovku un Jāni. Viņiem visiem uz muguras bija skolnieku mugursomas, taču tā bija tikai mas
kēšanās. Zēni vispirms devās pie Staubiņa. Viņi satika antikvāru vienu pašu un varēja netraucēti aprunāties. Jā, kārtībnieks esot bijis, Staubiņš viņiem pastāstīja, taču viņš neesot tam neko izpaudis. Tomēr varot gadīties, grāmattirgotājs sacīja, ka palīgs būs kaut ko izpļāpājis.
Tas viss bija maz iepriecinoši, un vēl mazāk iepriecinošu jaunumu zēni uzzināja, kad ieradās pie aktrises. Viņa esot jau vakar piezvanījusi savai draudzenei; tā iesējumu atmiekšķējusi, taču naudu neesot atradusi.
Zēni neslēpa savu nomāktību un izstāstīja aktrisei par kārtībnieku, kas seko viņiem, jo acīm redzami nojauš šajās afērās kaut ko nelabu.
— Ja mēs zinātu, kā lai no viņa atkratāsl — Vovka iesaucās.
Guldene bija aizsmēķējusi cigareti un pasniedza paciņu zēniem. Par spīti rūgtajai pieredžei pie Ērika, neviens neatteicās, un, paskat tikai, šoreiz cigarete negaršoja nemaz tik slikti. Gul- denei šie trīs zēni iepatikās arvien vairāk.
— Padomāsim visi kopā, kā lai jūs tiekat vaļā no šī Vurca, vai kā viņu sauc, — aktrise sacīja, īkšķa nagu kodīdama. Šķita, ka viņa ir atgriezusies laikā, kad pati bija jauna meitene fabriku priekšpilsētā, un Vovka bija pagalam apmulsis. Aktrises seja bija kļuvusi blēdīgi bezkaunīga, viņa turēja cigareti šķībi lūpu kaktiņā kā jūrnieka līgava, iepina savā runā vārdus, par kuriem Vovka jau sen būtu nopelnījis no mātes pļauku.
— Nu, čaļi, kā jums ar idejām? — Guldene pievērsās draugiem, aizkūpinādama jaunu cigareti. Pēkšņi viņa tā iesvilpās, ka pat Vovka viņu šī svilpiena dēļ apskauda.