— Man šķiet, ka rokā ir. — Aktrise paņēma no galdiņa kaudzi laikrakstu, kurā centīgi rakņājās pēc kādas noteiktas avīzes. Beidzot viņa to atrada, pārskrēja ar acīm un pasniedza Jānim.
— Re, izlasiet! — Viņa norādīja uz kādu virsrakstu.
Zēni sabāza galvas kopā un lasīja:
— Septiņdesmit tūkstoši latu gaida savu īpašnieku. Sarkanā Krusta loterijas lielā laimesta īpašnieks joprojām nepiesakās …
I\ā arvien, visātrāk sakombinēja Vovka.
u
163
— Paklausieties, tā nudien ir doma! — Viņš pameta uz Gul
deni apbrīnas pilnu skatienu. — Ja Vurgks tam noticēs, mēs viņu varēsim aizsūtīt kaut vai uz Ziemeļpolu.
— Vai tev jau ir skaidrs, ko es domāju? — Guldene vaicāja.
— Un kā vēl, kam jau galva strādā, tam strādā, — Vovkam sekste bija gaisā.
Pietika ar dažiem teikumiem, lai arī Jānis un Ļovka saprastu, kas Guldenei padomā.
— Jautājums ir tikai, kā mēs viņam to pasniegsim?
Pēc sīkas apspriešanās ar zēniem, Guldene atrada atbildi arī uz šo jautājumu. Atguvuši drošības sajūtu, zēni atgriezās mājās.
Kad Grābe savas mājkalpotājas pavadībā vēlā priekšpusdienā, kā parasts, ienāca Buldura skārnī, lai iepirktos, tur uzradās arī Kārlītis. Viņš pieklājīgi sasveicinājās, palūdza mārciņu zupas kaulu un pasniedza Buldurim vecu avīzi, kur kaulus ietīt.
— Tur avīzē ir rakstīts, kāpēc Jānis zog grāmatas, — viņš svarīgi pavēstīja.
— Kāpēc Jānis zog grāmatas! — Miesnieks tūliņ ieklausījās. — Kāpēc tad viņš to dara?
— Vienā grāmatā ir loterijas bijete, — Kārlītis atkārtoja gandrīz vārds vārdā, ko bija iemācījies no galvas.
— Kas tā par loterijas biļeti? — Bulduris uzmācās mazajam.
— Loterijas biļete, par kuru var dabūt daudz, daudz naudas. Bet to es nedrīkstu nevienam teikt, citādi man būs jādzer zivju eļļa.
— Naudu? — Tagad ieklausījās arī Grabe. — Man tu drīksti visu izstāstīt, ak tu, mans mazais mīļumiņ. Kas tā ir par loterijas biļeti? — Viņa glaudīja Kārlīša matus.
— Tas ir liels vinnests, un tas atrodas vienā Krasta onkuļa grāmatā.
— Vienā Krasta onkuļa grāmatā? Kā tad biļete tur nonāca, manu mazo zvirbulīt? — Tagad miesnieks glaudīja Kārlīša cekulu.
— To es nezinu. Bet, ja Jānis atradīs biļeti, viņš man uzdāvinās trīsriteni.
Kamēr Kārlītis izpauda arī šo «noslēpumu», miesnieks bija atlocījis vaļā viņam pasniegto avīzi un pārskrēja ar acīm virsrakstiem. Grābe skatījās viņam pāri plecam.
— Bulduri, — viņa pēkšņi izgrūda, — šeit! Lasiet šeit! — Zīlniece norādīja uz virsrakstu: «Sarkanā Krusta loterijas lielā laimesta īpašnieks joprojām nepiesakās!»
— Lielais lai…? Septiņdesmit tūkstoši latu? — miesnieks murmināja.
— Tumša nojauta man jau vienmēr sacīja, ka aiz šīs grāmatu zagšanas slēpjas kaut kas pavisam īpašs. — Grābe no uztraukuma bija gluži aizsmakusi. — Padodiet man avīzi, es gribu to rūpīgi izlasīt.
— Bet atļaujiet, avīze pieder man, un vispirms es gribu pats rūpīgi izlasīt. — Miesnieks nelaida lapu laukā no rokām.
— Kā tad tā var piederēt jums? Jūsu uzdevums bija tikai ietīt tajā zupas kaulus, — Grābe protestēja.
— Nu, paklausieties! Viņš to iedeva man, un tātad es varu ar to rīkoties.
— Tikpat labi viņš varēja iedot avīzi man, — Grābe iekarsa, — vai nav tiesa, manu čabulīt?
— Bet tu to iedevi man, vai ne, mazo nebēdniek? — miesnieks runāja saldā balsī.
Muļķīgā ķīvēšanās ap nošmulēto lapeli droši vien vēl būtu turpinājusies ilgi, ja gaļas veikalā neienācis Vurgks. (Tā bija laimīga sagadīšanās, kas zēniem, kuri lūkojās no pretējā nama vārtu ejas, uzdevumu ievērojami atviegloja.)
Kārtībnieka negaidītā parādīšanās lika ķildniekiem apklust. Abi pagriezās pret ienācēju.
— Paklausieties, Vurgk, mēs nupat uzzinājām kaut ko gluži neticamu, — miesnieks sacīja.
— Kaut ko gluži neticamu, par ko man jau sen bija nojauta, — Grābe iejaucās viņam pa vidu.
— Tas ir saistīts ar grāmatu zagšanu.
— Tagad mēs zinām, kāpēc šie ielu blandoņas dzenas pakaļ grāmatām.
— Runa ir par septiņdesmit tūkstošiem latu!
— Par lielo vinnestu Sarkanā Krusta loterijā.
— Kas netiek izņemts.
— Un nemaz nevar tikt izņemts.
— Jo biļete atrodas kādā no grāmatām, kuras Krasts iesējis Staubiņam.
— Sie ielu palaidņi to nezin kā ir uzoduši.
— Un tagad grib nabadziņam atņemt šo naudu, — Grābe sašuta.
— Trīspadsmit gados viņi jau ir gatavie kriminālnoziedznieki, — miesnieks sašuta.
— Tas ir interesanti. — Kārtībnieks savilka ierēdņa sejas izteiksmi. Noskaidrojis, kā Grābe un Bulduris nonākuši pie briesmīgā atklājuma, viņš izvilka savu amata piezīmju grāmatiņu un sacīja:
— Tātad šī banda grib nozagt Krastam septiņdesmit tūkstošus latu, tas nozīmē — tā plāno smagu kriminālnoziegumu. Es jau no paša sākuma to zināju.
— Viņus vajadzēja uzreiz visus apcietināt, un cauri, — miesnieks sacīja.
Kārtībnieks sarauca grumbās pieri.
— Man šī lieta vēl jāpārdomā … Tātad Vovka un pārējie, — viņš vērsās pie Kārlīša, — zog grāmatas, jo tur iekšā ir loterijas biļete?
Kārlītis pamāja.
— Un vai tu nezini — varbūt zēni ir runājuši —, kam viņi taisās zagt nākamo grāmatu?
— To es nedrīkstu teikt, citādi man būs jādzer zivju eļļa un es nedabūšu trīsriteni.
— Kārtībnieka onkulim tu drīksti teikt visu, manu mazo, mīļo dumiķīt… Te būs konfekte, ko iebāzt tavā mazajā mutītē, — Grābe lišķīgi sacīja.