— Tātad no kā viņi grib iegūt nākamo grāmatu?
— Viņi brauks rīt pie mūsu mājas saimnieka uz… uz… man aizmirsās. — Kārlītis bija pagalam nelaimīgs.
— Tu gribēji sacīt uz Ogri? Pie Pekas kunga? — miesnieks iesaucās.
— Jā, rit viņi visi brauks uz Ogri, kur mūsu saimniekam 1r vasarnīca, jo viņš vienmēr makšķerē. Viņi tur zags grāmatu, — Kārlītis bija pavedienu atkal atradis un runāja kā no grāmatas.
— Un kas tā ir par grāmatu? Ja tu ari to zināsi, dabūsi veselu tāfeli šokolādes, — miesnieks kārdināja.
— Vovka sacīja: tā ir grāmata par to, kā makšķerē milzu zivis, vaļus.
— Viss skaidrs, — Vurgks zīmīgi izmeta.
— Te tev būs kauli, tagad tu vari iet mājās.
— Un šokolāde?
— To tu dabūsi citu reizi. — Miesnieks izstūma Kārlīti no veikala.
Kārtībnieks kaut ko pačukstēja Grābei. Viņa pagriezās pret veco Murkuli, kas visu laiku bija uzmanīgi klausījusies.
— Ilga, aizej pāri ielai pie dārzeņu tirgotāja un paskaties, vai nevari dabūt svaigus sparģeļus. — Mums te vēl šis tas jāapspriež.
Večiņa gribēja iebilst, tomēr neko neteica. Ar dusmīgu sejas izteiksmi viņa aizvainota izgāja no skārņa.
Bulduris atvēra durvis uz savu «kantori» un aicināja kārtībnieku un Grābi iekšā. Viņš izvilka no rakstāmgalda cigārus un ielēja Grābei glāzīti liķiera.
— Tātad ko jūs esat nodomājis pasākt pret šo laupītāju bandu, Vurgk?
— Tas ir kaut kas briesmīgs, ar ko viņi nodarbojas, — Grābe iesaucās. — Tā sacīt — divkārša laupīšana. Pirmkārt, viņi grib apzagt nabaga Krastu, kuram taču tā biļete pieder, un, otrkārt, lai aplaupītu viņu, zēni aplaupa tādus cilvēkus kā mani un Buldura kungu. Pret to jāvēršas ar visu likuma bardzību.
— Pārmācības nams būtu tas mazākais tādiem bandītiem, — ķērcošā balsī pavēstīja miesnieks.
— Pats mazākais, — Grābe viņam pieskaņojās. — Ja tā padomā — septiņdesmit tūkstoši latu!
— Nūja, tieši par to nopietni jāpadomā. — Vurgks virpināja savas ūsas.
— Ko jūs ar to gribat sacīt, kārtībnieka kungs? — Grābe aizsedza ilgu pilnās acis.
— Es gribu sacīt, ka runa ir par septiņdesmit tūkstošiem latu. Tāpēc es jautāju: kā mēs vispār varam zināt, ka biļete likumīgi pieder Krastam?
— Bet kam tad citam tā var piederēt? Varbūt tiem puišeļiem? — Zīlnieces smadzenēs joprojām valdīja tumsa. Miesnieks uzreiz saprata kārtībnieka piezīmes apslēpto jēgu.
— Jums ir pilnīga taisnība, Vurgk. Ja Krasts būtu ieguvis loterijas biļeti likumīgā ceļā, viņš to nebūtu slēpis grāmatā. Bet viņš to noteikti izdarīja pēkšņās kratīšanas laikā, un tas padara lietu vēl aizdomīgāku.
Tagad arī Grābes smadzenēs atausa gaisma.
— Jā, kur runa ir par septiņdesmit tūkstošiem latu, tur neko skaidri nevar zināt. Un ja nav zināms, kam tā biļete pieder…
— Tad tā pieder tam, kas to atrod, — miesnieks īsi un skaidri sacīja.
— Dievs, man galva noreibst no tādas domas. — Grābe saķēra pieri. — Septiņdesmit tūkstoši latu! Un šī nauda guļ, tā sacīt, uz ielas.
— Nevis uz ielas, bet grāmatā, kuru Peka droši vien nopircis no Staubiņa, — policists viņu izlaboja.
— Tad jau tas gandrīz vai būtu mūsu pienākums šos… šos bandītus apsteigt, — Grābe iesaucās.
— Nevis gandrīz, bet tas ir mūsu pienākums, svēts pienākums šiem laupītājiem atņemt laupījumu, — miesnieks teica dziļā pārliecībā.
— Pirmām kārtām tas ir mūsu valsts pilsoņa pienākums, — kārtībnieks papildināja. — Ja šie septiņdesmit tūkstoši latu nonāks rokās tādam slepenam valsts varas ienaidniekam, kāds ir Jāņa Rudzīša tēvs, tad nemaz nav iedomājams, ko viņš ar tiem var pastrādāt.
— Mans dievs, vai tiešām mūsu zemē vēl ir tādi dumpinieki? — Zīlniece aizsedza acis, lai parādītu, cik ļoti viņa baidās no dumpiniekiem.
— Un jūs vēl jautājat, vai viņi ir. — Kārtībnieks atkal virpināja ūsas. — Katru dienu mums ar viņiem jācīnās.
— Es pat nojaust nevarēju, ka jūsu amats ir tik bīstams. — Grābe ar apbrīnu paskatījās uz policistu.
— Tā ja, vairums nemaz nezina, kādi upuri jānes policijai, lai godīgi pilsoņi»varētu dzīvot mierā.
— Labi, tagad mēs to zinām, — miesnieks nepacietīgi sacīja, — un prātīgāk būtu apspriest, ko mēs iesāksim ar loterijas biļeti. Pateikt Pekām, kas vaļu grāmatā ir noslēpts, mēs nedrīkstam. Uz naudu viņš pats ir kārs.
— Jā, cilvēku, kas nespēj uzveikt savus tumšos dvēseles spēkus, nauda allaž ved kārdināšanā, — zīlniece filozofēja.
— Kā tad būs? — miesnieks skaļi domāja. — Mums tūliņ jādodas uz Ogri, lai apsteigtu šos bandītus. Sestdienās un svētdienās Peka vienmēr brauc uz turieni makšķerēt. Mēs varētu pateikt, ka mums arī gribas mazlietiņ pamakšķerēt. Visu pārējo, es domāju, mēs redzēsim uz vietas.
— Jā, apmēram tā mums vajadzētu rīkoties, — kārtībnieks pamāja. — Uzsāksim ar viņu sarunu, un viss tālākais jau nāks pats no sevis, likuma robežās, saprotams.
— Saprotams, mēs taču negrēkosim pret likumu, — miesnieks viņam piebalsoja.
— Septiņdesmit tūkstoši latu; katram no mums tur iznāk vairāk nekā divdesmit trīs tūkstoši, tas būtu vienreizēji, — zīlniece jūsmoja.
— Galvenais, lai zēni mums netiktu priekšā, — miesnieks raizējās. — Tie ir spējīgi uz visu. Tāpēc mums vajadzētu tūliņ noskaidrot, cikos iet vilcieni.
Viņš piezvanīja uz Rīgas staciju. Vilcieni uz Ogri gāja pulksten piecpadsmitos, septiņpadsmitos un divdesmit vienos.
Katram no viņiem vēl bija palicis kaut kas nokārtojams, tāpēc viņi vienojās braukt ar vilcienu septiņpadsmitos. Zvērēdami cits citam pilnīgu uzticēšanos ceļā uz nosprausto mērķi, kuru ikviens no viņiem iztēlojās sudraba pieclatnieku kaudzes izskatā, viņi šķīrās.