Grābe iztēlojās vēl kaut ko citu. Izgājusi kopā ar kārtībnieku uz ielas, zīlniece pavaicāja, vai viņam nav vēlēšanās iedzert tasi turku mokas un glāzīti konjaka. Vurgkam bija vēlēšanās,
kaut arī viņš brīdi izlikās pārdomājam, vai šāds uzaicinājums saderas ar policista godu.
Zīlnieces viesistaba bija pieblīvēta ar etažerēm, galdiņiem un bufetēm, kas savukārt bija pieblīvēti ar traukiem, kristāla vāzēm, kausiem, kafijas tasēm un dažādiem greznuma nieciņiem. Gaiss bija tik sasmacis, it kā telpa nedēļām nebūtu vēdināta.
Kamēr Grābe, aplikusi ap pleciem zīda lakatu, uz mazas plītiņas vārīja kafiju, kārtībnieks skatījās apkārt.
— Jums te ir daudz skaistu lietu… Vai šis paklājs ir īsts?
— Saprotams, — Grābe atbildēja ne bez lepnuma. — Man nepatīk neīstas lietas, es vienmēr dodu priekšroku īstajam un patiesajam. Es to varu atļauties.
— Cik tad istabu ir jūsu dzīvoklī?
— Četras. Vienā dzīvo mana ekonome, otra kalpo par uzgaidāmo telpu maniem … pacientiem, abas pārējās izmantoju es. Es to varu atļauties … Guļamistabas iekārta, īsts riekstkoks, palikusi vēl no mana nelaiķa vīra. — Viņa nolaida plakstiņus, kā attapusi, ka godīgai atraitnei neklājas pieminēt guļamistabu.
Vurgks iekrekšķējās.
— Ja drīkstu tā pavisam atklāti vaicāt, vai tad jūsu nodarbošanās patiešām ir tik labi apmaksāta?
— Tā kā es strādāju uz stingri zinātniskiem pamatiem, man nekad netrūkst pacientu. Es varu to atļauties, — viņa nobeidza bez jebkādas kopsakarības ar iepriekš teikto.
Kārtībnieks atkal iekrekšķējās.
— Vai jūs sen kā esat atraitne?
— Jau septiņus gadus. Un jūs — jūs taču arī esat atraitnis?
— Jā, liktenis ir skāris arī mani.
— Un cik ilgi jūs dzīvojat viens pats?
— Sešus … nē, nu jau būs septiņi gadi.
— Јīmīga, es gandrīz teiktu — mistiska sakritība.
— Vai tie ir jūsu piederīgo attēli? — Kārtībnieks palūkojās uz sienu, kur karājās daudzas fotogrāfijas.
— Jā, mēs, Grābes, esam liela ģimene. Vai jūs varat mani pazīt uz vienas no bildēm?
— Jūs laikam esat tā jaunā meitene tur pa kreisi?
— Nē, tā ir mana māsīca. Paskatieties vēl vairāk pa kreisi, pēdējā pašā augšā. Ak dievs, tagad jūs slikti par mani domāsiet!
— Pēdējā pašā augšā? Bet tā taču ir …
— Nē, nē, nerunājiet. — Atraitne nokautrējās. — Kā es varēju atļauties pievērst tai jūsu uzmanību!
— Tātad tas mazulis, kas guļ kails uz leduslāča ādas, esat jūs? Bet izskatāties ļoti amizanti.
— Es jūs lūdzu!
— Tur taču nav nekā ļauna.
— Nekā ļauna? Mani vēl neviens vīrietis, atskaitot manu nelaiķa vīru, nav redzējis tik kailu, bet jūs sakāt, ka tas nav nekas ļauns?
— Un kā ir ar jūsu nodarbošanos? No policijas viedokļa tā taču nav gluži… gluži likumīga?
— Kā grafoloģe, tas ir — kā rokrakstu pētniece, zināmā mērā kā speciāliste un padomdevēja visdziļākajos dvēseles jautājumos, es piekopju savu amatu tāpat kā jebkurš cits. Viss stingri likumīgi, arī nodokļi, kurus es maksāju valstij. Es varu to atļauties. Vai varbūt jūs šaubāties, ka ir likteņa spēki, kas nosaka cilvēka mūža ritējumu?
— Nē, bet kā tos var atklāt?
— To es jums tūliņ nodemonstrēšu uz stingri zinātniskiem pamatiem. Es ieskatīšos jūsu pagātnē un jūsu nākotnē. Tikai neizbīstieties, ja es nonākšu transā. Arī tam ir stingri zinātnisks pamats.
Viņa paņēma zīlēšanas spoguli, apkaisīja ar kviešu miltiem, ievilka tajos ar pirkstu krustu.
— Es redzu uzreiz… pavisam skaidri… kā cauri plīvuram … Jūs esat viens pats .-.. dzīva ir vienīgi vēl jūsu māte … un tālāk dibenplānā es redzu vēl kādu sievieti. Viņa ir apmēram četrdesmit gadu veca, padumja, mazām krūtīm un arī citādi īsts maitas gabals … Es redzu, jūs viņu šad un tad apciemojat un pavadāt pie viņas naktis, un tomēr uzmanieties! Jo tā ir izteikti blēdīga persona, kas nodarīs jums tikai ļaunu, kas sevišķi varētu kaitēt jūsu darba karjerai.
— Tas, ko jūs sakāt, patiešām ir neticami. Un to visu jūs redzat spogulī?
— … Un tagad es redzu kaut ko spīguļojam… tā ir nauda… Un tur — tur spīguļo vēl kaut kas… uz jūsu pleciem … tie ir iecirkņa priekšnieka uzpleči… Un tagad … kas tad tas varētu būt? … es redzu kādu sievieti… tumšiem matiem … ļoti simpātisku … labākajos gados … viņai ir skaists dzīvoklis … sirds … tā kvēlo … Ak dievs … man sareiba galva … es nekā vairs neredzu … man trūkst elpas … es mirstu …
Lai mirtu, Grābe iekrita rokās kārtībniekam, kurš, elsdams no piepūles, aizvilka viņu uz sofas. Tur viņš gaišreģi noguldīja un atpogāja viņai ņieburu, lai nabaga atraitne nenosmaktu.
Pēc pusstundas atjēgusies no «transa stāvokļa», viņa blisināja acis kā apdullusi vista un nesaprašanā pētīja istabu.
— Kur es esmu? Kas noticis ar mani?
— Jūs atrodaties savā dzīvoklī uz sofas.
— Un kurš ir atpogājis manu… manu ņieburu? Ak dievs, vai jūs man nodarījāt ko ļaunu?
— Ļaunu? Mana dārgā, kas gan tur ļauns? — Vurgks vir- pināja ne bez lepnuma savas ūsas.
— Tātad tās bijušas dziļākas jūtas?
— Skaidrs, kas tad cits.
— Tad nesauc taču mani tik bezkaislīgi par «manu dārgo», sauc mani par savu balodīti vai par sirsniņu. O, mēs būsim abi ļoti laimīgi, es to jūtu. Jau pēc divām nedēļām, ja tūliņ sāksim rīkoties, mēs stāvēsim altāra priekšā.
Vurgks nožagojās. Viņš bija algots likuma un krietno tikumu sargs, tāpēc viņam bija maz iespēju izlocīties. Un, tā kā piln- miesīga atraitne ar dzīvokli un krietniem ienākumiem nebija tas sliktākais, ko vīrietis var sev uzkraut kaklā, kārtībnieks pagaidām neteica nē.