Tūliņ pēc tam viņi vēlreiz apsprieda jautājumu par loterijas biļeti un braucienu uz Ogri.
— Zini, rūpīgi visu apsverot, — Grābe maisīja ar karotīti savā kafijas tasē, — es sāku šaubīties, vai mēs neesam pārāk lētticīgi, tā uzticēdamies Buldurim. Kas viņš galu galā tāds ir? Brutāls slakteris. Vienreiz viņš pat dižojās, ka spējot ar vienu vienīgu naža dūrienu nogalināt nevainīgu teliņu. Un šādu cilvēku mēs gribam iesaistīt šajā vinnesta lietā? Iegrūst viņam rīklē veselu trešdaļu ieņēmuma, tas ir, vairāk nekā divdesmit trīs tūkstošus latu? Viņš jau bez visa tā peld naudas jūrā, ko sarausis nelikumīgā ceļā. Paskaties uz viņa kotletēm, tur nav nekā cita kā veca baltmaize.
— Līdzīgas domas arī mani tirdījušas, — Vurgks pameta ar galvu. — Taisnība, šis vīrs ir spējīgs iet ne tikai pāri teļu līķiem.
— Tātad mums jau aiz morāliem apsvērumiem vien viņš jā- •apsteidz, tas ir, jātiek galā vieniem pašiem, — Grābe sacīja.
To saprata arī viņas nākamais vīrs, un godājamais pāris bez liekas skaidrošanās nonāca pie lēmuma uzsākt ceļojumu ar vilcienu pulksten piecpadsmitos, turklāt bez miesnieka. Tie gan būs miesniekam brīnumi, kad viņš vakarā ieradīsies Ogrē un uzzinās, ka savā neremdināmā mantrausībā atbraucis par vēlu!
Tā domāja gaišredzīgā atraitne, kura jau iztēlojās sevi par Vurgka sievu; tā domāja kārtībnieks Vurgks, kurš jau iztēlojās sevi ar sudraba uzplečiem iecirkņa priekšnieka amatā. Neviens no viņiem nedomāja par veco Murkuli, un to viņiem nācās rūgti nožēlot.
Tas, ko Murkule bija dzirdējusi skārnī, un tas, ko viņa zināja par sapņu grāmatas zādzību un savas saimnieces strīdu ar Smarkovnu, pamudināja mājkalpotāju uz pārdomām, kuras lika aizmirst sparģeļus, kas viņai bija jāpērk. Pati būdama jau veca un vārga, viņa pamatīgi apsvēra, kuru varētu izvēlēties par sabiedroto. Tam vajadzēja būt rūdītam blēdim, mērķtiecīgam un turīgam cilvēkam, un Murkule pazina tikai vienu tādu cilvēku, tā bija Smarkovna.
Tirgus, kurā audumu tirgotājai bija savs stends, atradās tā sauktajā utenī. Šodien, sestdienā, tur gan nebija tik liela drūzma kā svētdienas priekšpusdienā, taču, ja gribējās izbrīvēt cauri pūlim ceļu, tik un tā vajadzēja likt lietā elkoņus. Ar jumtu pārsegtas letes, kur tirgotāji pārdeva lētas drēbes, apavus un traukus, bija tikai pašā tirgū. Tam apkārt, utenī, varēja nopirkt vienīgi vecus krāmus. Vairums pārdevēju savas preces bija nolikuši taisni uz zemes. Vecas petrolejas lampas, sarūsējuši putnu būrīši, tukši gleznu rāmji, salāpītas bikses, pārim neatbilstošas galošas bija priekšmeti, kuriem tomēr gadījās atrast nejaušu pircēju. Bet kādas grabažas tik netika vēl piedāvātas! Trīcoši veči un sirmgalves tupēja ar mantām, kuras vispār vairs nebija lietojamas, — sadauzītām kvēlspuldžu patronām, tukšiem modinātājiem, nolauztām atslēgām, atsevišķām spēļu kārtīm, šķiltavām bez berzes riteņiem. Sī apskatei izliktā posta iespaidu tomēr mazināja pļāpīgais un pirktkārais pūlis, tā skaļā kaulēšanās, -lamāšanās un smiešanās, tāpēc gandrīz vai gribējās to visu uzskatīt par cilvēku izpriecu.
Tur, kur tirgojās Smarkovna, gadījuma rakstura pārdevējiem piekļūšanas nebija. Viņai tirgū piederēja dēļu būda, kuras vitrīnā bija sakrauti auduma baķi; lēti apģērbi karājās pie stieņiem būdas iekšpusē.
Tobrīd, kad Murkule būdas priekšā apstājās, starp Smar- kovnu un kādu robustu jūrnieka sievu notika parastā kaulēšanās.
— Ko? Septiņi lati par šitiem svārkiem, kurus, apakšā aiz- šujot, varētu izmantot par kartupeļu maisu? — kuģinieka sieva brēca.
— Kartupeļu maisu? — Smarkovna izlikās sašutusi. — Sos ārkārtīgi smalkos tīrās vilnas svārkus jūs saucat par kartupeļu maisu? Tas nu gan ir apvainojums, kaut kas nedzirdēts! Tātad seši lati piecdesmit — un tikai tāpēc, ka jūsu bezkaunība mani uzjautrina.
— Seši lati piecdesmit? Atļaujiet man pieturēties, citādi es apgāzīšos no smiekliem. Tīra vilna, jūs sakāt? Es drīzāk teiktu, ka tīrs papīrs. Čaukst kā avīze vējā. Tātad trīs lati — un tikai tāpēc, ka man ir pietūkušas kājas un es negribu ilgāk staigāt apkārt.
— Trīs latus? Mīļā, es nevēlos jūs apvainot, taču man šķiet, ka jūs šorīt esat jau paguvusi ieraut ko stiprāku. Tātad mans pēdējais vārds — seši lati — un tikai tāpēc, ka esmu pareizticīgs cilvēks un labāk izputinu sevi nekā atsaku kādam citam.
— Sešus latus par šito skrandu? O, bože moi, vai te nekur nav kur apsēsties? Sito bezkaunību dzirdot, es gāžos no kājām… Ja es tādos svārkos pārnāktu mājās, var gadīties, ka mans vīrs mani padzen.
— Viņš tevi nevis dzīs prom, bet gan… — Pūlī kāds iesmējās.
— Tātad trīs lati piecdesmit ir mans visvispēdējais vārds.
— Trīs lati piecdesmit? Bet es tevi lūdzu, mana mīļā, vai tu esi kāda bezdieve, ka gribi mani, vecu sievu, izzobot? Vai tu domā, ka es varu preces vienkārši izdāļāt un pārtikt no skāba gurķu sālījuma un siseņiem kā pravietis Jošua? Tātad, lai pieliktu punktu un ilgāk neuzjautrinātu vairs šos ziņkārīgos skatītājus, pieci lati, un savāc, kaut arī es jau redzu virs sevis riņķojam bankrota lijas.
Tā viņas kādu brīdi vēl tielējās, tad darījums tika noslēgts. Sievas vienojās par četriem latiem, un jūrnieka kundze sasarkušiem vaigiem, patiešām apmierināta ar pirkumu, pameta ne mazāk apmierināto Smarkovnu, kura nebūt neizskatījās tā, it kā būtu sevi ar šo darījumu izputinājusi.
Tagad Murkule uzrunāja audumu tirgotāju. Izdzirdējusi, kas šī Murkule tāda ir, Smarkovna pagalam saīga. Taču, jo ilgāk Murkule stāstīja, jo uzmanīgāka Smarkovna kļuva. Viņas skatiens saspringa, ķeksim līdzīgais deguns viegli nodrebēja. Večiņa cēla priekšā pierādījumus un norādījumus, kas patiešām bija pārliecinoši.