Kad Murkule devās no audumu tirgotājas prom, viņas abas bija par visu vienojušās. Citkārt neuzticīgā Smarkovna, cerot bez pūlēm un riska sagrābt tik daudz naudas, bija gluži vai pārvērtusies. Lai nenokavētu vilcienu, viņa pat atļāvās paņemt ormani. Kā izkrāpt namsaimniekam Pekām, kuru audumu tirgotāja labi pazina, grāmatu par vaļiem, viņai jau bija skaidrs. Galvenais — jātiek pirmajai.
Smarkovna domāja tieši tāpat kā šķīstais brūtes pāris — Grābe un Vurgks — un tikpat godīgais un uzticamais miesnieks. Lai apsteigtu citus, arī viņš iekāpa ormaņa ratos.
Trīs «neredzamie», kas bija novērojuši Buldura, kā arī Grā- bes un Vurgka aizbraukšanu, par savu viltību bija stāvā sajūsmā. Sis gājiens nu reiz bija izdevies tik spoži, ka labāk nemaz nevarēja vēlēties. Brauciens uz Ogri un tas, kas loterijas biļetes medniekus tur sagaidīja, iemācīs viņiem nebāzt degunu tur, kur nevajag. Un tikmēr viņi, «neredzamie», varēja netraucēti novest savas «operācijas» līdz galam.
Bija vēl jāsagādā trīs grāmatas: «Topoloģija galvaskausa izpētē» no profesora Ilmja; «Kā es vāru ēst?» no Lūves kundzes un «Kāda vecticībnieka tikumība» no popa Sergeja.
Jānis gribēja parūpēties par pavārgrāmatu. Viņš, izdibinājis, ka Lūves kundzes meita šopēcpusdien svin kāzas, cerēja iejukt viesu pulkā, lai tā tiktu pie grāmatas. Ļovka ar gudru ziņu uzņēmās apciemot popu, jo bija zināms, ka tēvs Sergejs tikai šodien vakarā atgriezīsies no laukiem un agrāk kā rīt no rīta nebūs runājams. Vovka grasījās jau šodien doties pie profesora Ilmja.
19
Profesors Ilmis dzīvoja Viesturdārza tuvumā. Kad Vovka pēc ilgā gājiena piezvanīja pie profesora dzīvokļa durvīm, šķita, ka viņš veicis šo ce|u veltīgi. Durvis neviens neatvēra. Vovka piespieda zvana pogu vēlreiz un turēja labi ilgi; beidzot atskanēja šļūcoši soļi. Veca, salīkusi sieva, atbalstījusies uz spieķa, atvēra durvis. Jautāts, ko zēns vēlas, Vovka paskaidroja, ka viņam jārunājot ar profesoru tikai personiski.
— Tev noteikti ir lieli noslēpumi? — večiņa uzjautrināta sacīja, tomēr, neko vairāk netaujājot, ļāva viņam ienākt. Kāda kaķa pavadībā viņa, steberēdama pa priekšu, ieveda Vovku istabā, kur viņam vajadzēja uzgaidīt.
Vovka, palicis viens, paskatījās visriņķī. Augsti grāmatplaukti aizklāja sienas, kādā stikla skapī viņš ieraudzīja dažādus instrumentus un uz rakstāmgalda blakus mikroskopam galvaskausu, kura pierē tikšķēja iemontēts pulkstenis! Taču vislielāko izbrīnu Vovkā izraisīja kādas puspavērtas rakstāmgalda atvilktnes saturs. Viņa trenētā kriminālista acs atklāja tur senlaicīgu pistoli.
Pēkšņi Vovka satrūkās. Uz rakstāmgalda, taisni viņa deguna priekšā gulēja grāmata «Topoloģija galvaskausa izpētē»!
Atklāt grāmatu un vienā rāvienā to pabāzt zem svārkiem — tas Vovkam tīrais nieks, kaut arī sākumā viņš bija apņēmies nedarīt neko neatjautu. Soļi gaitenī lika zēnam atlēkt no rakstāmgalda.
Istabā ienāca kāds vīrs, un Vovka ar savu trenēto kriminālista aci uzreiz pazina, ka tas ir profesors Ilmis. Viņam bija bieza, plata bārda, kādas ir tikai zinātniekiem, un vecmodīgs pensnejs, kuru arī neviens normāls cilvēks vairs nelietoja. Profesors laipni sveicināja Vovku ar to pašu uzjautrināti sirsnīgo smaidu, kāds bija večiņai, kas droši vien ir viņa māte.
Vovkam tagad bija jāatrisina vissmagākais prāta uzdevums mūžā. Kā lai viņš izskaidro savu ierašanos, nemodinādams bārdainajā profesorā aizdomas? Zēns izšķīrās par jau pārbaudītu metodi. Viņš balansēja starp puspatiesību un meliem.
— Es atnācu pie jums, profesora kungs, jo Staubiņa kungs man sacīja, ka vienīgi jūs varot man dot padomu, — viņš pavēstīja ar lētticīgu sejas izteiksmi. Galu galā tā nebija pirmā reize, kad Vovkam vajadzēja ar melošanu izķepuroties no sarežģītas situācijas.
Profesors iedrošināja viņu bez kautrēšanās turpināt.
Vovka to darīja. Viņš izteiksmīgi attēloja grāmatsējēja Krasta apcietināšanu, līdzekļu trūkumu, kāds piemeklējis Zvaigznīti, kuru namsaimnieks grasās izmest uz ielas, un vaicāja, vai namsaimniekam ir tādas tiesības.
Profesors apdomājās un sacīja, ka likums diemžēl ir namsaimnieka pusē, kaut arī tikai juridiski.
— Jo mēs nu reiz dzīvojam sabiedrībā, kur tiesības un īpašums ir tik cieši savijušies, ka patiesībā tie nemaz nav šķirami, — profesors nobeidzot paskaidroja. Tad viņš pavaicāja Vovkam, kas nemierīgi dīdījās krēslā, vai zēns ieradies tikai tāpēc, lai noskaidrotu tiesību jautājumu.
Vovka, kuram grāmata jau bija kabatā, atbildēja apstiprinoši. Viņš jau gribēja atvadīties, lai profesora kungam lieki nelaupītu dārgo laiku.
177
Zinātnieks apstājās pie rakstāmgalda, un viņa sejai pārlidoja smīns, no kura Vovka netika īsti gudrs. Par laiku Vovka lai neuztraucoties, Ilmis sacīja. Ja neko citu, tad laiku tas katrā
12— 1547
ziņā nezogot. Taisni otrādi, viņš labprāt ar Vovku vēl kādu brītiņu papļāpātu.
Vovkam nekas cits neatlika kā piekrist.
Profesors bija ievērojis, ka ciemiņš met acis pusatvērtajā atvilktnē uz pistoli, un jautāja, vai Vovku interesējot šāds laupītāju darbarīks.
— Mazliet, — Vovka atbildēja kā speciālists, kurš pagaidām vēl nodarbināts ar gluži ko citu nekā tādām aizvēsturiskām pistolēm.
— Vai tu gribi apskatīt to tuvāk? — Ilmis izņēma pistoli no atvilktnes un nolika Vovkam priekšā uz galda.
Vovka loti uzmanīgi pasniedzās un vēl uzmanīgāk satvēra pistoli rokā.
— Nebaidies, tā nav pielādēta, — Ilmis piezīmēja.
— To, ka pistole nav pielādēta, es nojaušu pēc tās svara, — Vovka nevērīgi paskaidroja. — Veca sistēma. Modernie kramplauži, it īpaši Amerikā, tagad izmanto skrejuguns pistoles un citus jaunākos tehnikas sasniegumus.