— Bet… bet šāds tehnikas sasniegums ir domāts tikai noziedzniekiem un krāpniekiem, — Vovka protestēja, — es nekad nevienu nemānu un nekrāpju.
— Stop! Mans patiesības noskaidrotājs signalizē, ka jau šis pirmais apgalvojums, ka tu nekad nemelo, ir salti meli.
— Bet šāds tehnisks agregāts var taču kļūdīties, — Vovka ietiepīgi turējās pie sava; kas cits viņam atlika, ja bija nodots šai velna mašīnai.
Profesors apvaldīja smaidu un bargi pieteica:
— Atbildi uz maniem jautājumiem tikai ar jā vai nē. Tātad: tu esi ieradies pie manis, paklausot štaubiņa kunga padomam?
— Jā.
— Tikai lai pakonsultētos ar mani?
— … Jā.
— Un tu nezini, kur gadījies zaļais krāsas gruzltis pie tava pirksta?
— Es taču jau teicu … nē.
— Bet mans aparāts saka: tu melo tik briesmīgi, ka tam drīz pietrūks strāvas. Tas vairs pavisam vārgi signalizē, ka tu esot nelikumīgi piesavinājies kādu zaļi iesietu grāmatu. Un tagad … kā būtu ar tasi kakao? Vai tas tev garšo?
Ja Vovka kādreiz, tēlaini izsakoties, bija izsists no segliem, tad tas notika tagad. Viņa sākotnējo izbrīnu par modernās kriminālistikas metodēm nomainīja atziņa, ka vēl neviens viņu mūžā tā nav izzobojis, kā to bija izdarījis profesors Ilmis, kas tagad smējās skaļā balsī. Patiešām nebija vajadzīgs nekāds patiesības izzinātājs, lai ieskatītos Vovkas dziļākajā būtībā. Taču galīgi viņu satrieca profesora zobgalīgais jautājums, vai viņš nevēloties tasi kakao.
— Nē, paldies, — Vovka papurināja galvu. — Pēc tam, kad jūs mani esat tā apsmējis, man, šķiet, nemūžam vairs negribēsies dzert kakao. Te ir tā grāmata. Es to nozagu, taču ne jau sev, bet lai Zvaigznītei nevajadzētu palikt uz ielas.
— Nu tad izstāsti man visu pēc kārtas, — profesors viņu aicināja. — Tas, ko es no Staubiņa zinu, ir tikai fragmenti.
— Ak tā, Staubiņš ir ar jums runājis! — Vovka beidzot aptvēra kopsakarības. Viņš tagad atklāti izstāstīja, kāpēc nācis pie profesora un ko viņš ar saviem draugiem jau pasācis, lai iegūtu citas grāmatas.
— Jūs man esat īsta palaidnieku banda, — Ilmis iesaucās. — Bet taisnība jums ir. Ja ļaudis neatdod grāmatas no laba prāta, tad mazlietiņ jāpalīdz taisnīb'ai ar blēdībām un viltu.
Sie vārdi bija kā zāles Vovkas sārti kvēlojošajām ausīm. Un profesors Ilmis, kuru viņš vēl pirms īsa brīža bija gatavs kā ļauni viltīgu kriminālokšķeri kopā ar visu aparātu aizsūtīt uz elli, tagad zēnam izlikās gudrs, labsirdīgs cilvēks, kāds viņš patiešām arī bija. Ne ar vārdu vairs nepieminējis nepatīkamo starpgadījumu, profesors atdeva Vovkam grāmatu un smīnēdams piebilda:
— Tagad gan iedzersim tasi kakao.
Kad Vovka atvadījās no profesora, viņš dažā ziņā jutās citādi nekā šī neaizmirstamā apciemojuma sākumā. Ne tikai to piecu kakao tasīšu dēļ. Viņš bija sapratis, ka pārāk liels kombinatora talants var kaitēt ne mazāk kā tas, ja tā pavisam nav.
Un, ja turpmāk viņa nagos nonāca lētās burtnīcas par varonīgiem laupītājiem, viņš mēdza tikai augstprātīgi pasmaidīt.. Tik bērnišķīgiem melu gabaliem Vovka vairs neticēja.
Jānis, pie kura vajadzēja «vārīt» šodien iegūtās grāmatas, nebija mājās. Viņš droši vien vēl bija kāzās.
20
Kad jaunais pāris un kāzu viesi iznāca no baznīcas, Jānis pamanīja to vidū kādu priekšstrādnieku, sava tēva draugu. Visi tikko bija sākuši čalot, un Jānim nenācās grūti piebiedroties kāzinieku pulkam. Fotodarbnīcā, kur līgava un līgavainis devās, lai pasūtītu kāzu fotogrāfijas, Jānis uzgaidāmajā telpā ieraudzīja rožu pušķi, kuru īpašnieks bija nolicis uz krēsla. Zēns vienā mierā pārvērtās par šī pušķa īpašnieku un pasniedza to līgavai. Līdz ar to viņš tika uzņemts kā mīļš viesis. Tikko pielaulātā vīra, seglinieka Rētiņa, radi uzskatīja Jāni par attālu jaunās sievas radinieku, viņas piederīgie turpretī domāja, ka viņš ir jaunā vīra attāls radinieks.
Kāzu svinības tika rīkotas seglinieka dzīvoklī. Viņš jau bija divas reizes precējies un savos piecdesmit gados izskatījās pagalam sašļucis. Iemesls tam bija hroniska kuņģa vaina un nevis izlaidīga dzīve. Rētiņš bija skops pēc dabas, tāpēc reti kad atļāvās kādas izpriecas.
— Jā, jā, kuram tad nav savas nelaimes, — sievasmāte Lūves kundze nopūtās. Rētiņam, kā viņa pavēstīja galda kaimiņienei, ārkārtīgi neesot veicies ar līdzšinējām laulātajām draudzenēm.
Pirmā esot viņu gandrīz vai izputinājusi, jo viņa, jaunapustu- liešu pestīšanas draudzes māsa, bijusi pārliecībā, ka pasaule jau rīt var iet bojā, un visu naudu iegrūdusi sprediķotājiem. Lai viņas dvēsele vēl pirms pasaules bojāejas tiktu atpestīta, viņa sprediķotājiem atdevusi ne tikai naudu. — Nu jā, par aizgājējiem jau neklājas sliktu runāt, bet paldies dievam, ka dažs labs īstajā laikā nonāk zem zemes.
— Un kas notika ar otro sievu? — galda kaimiņiene tincināja.
— Ak, ar to bija vēl ļaunāk, — Lūves kundze nopūtās. — Otrajai sievai trūka asinīs cukura, tāpēc viņa bija tik kāra uz saldumiem, ka būtu varējusi izputināt pat miljonāru. Iedomājieties tikai, jau agri no rīta pavisam tukšā dūšā viņa dažkārt notiesāja desmit, divpadsmit bezē kūkas, un tā tas turpinājās cauru dienu. Viņa pat nevīžoja izlīst no rītasvārkiem; ja bija jāpakustina pirkstiņš saimniecības labā — tās bija īstas mocības. Visbeidzot, turpat trīs centnerus smaga, viņa vispār negribēja neko citu vairs ēst kā vienīgi pralinē, halvu un piena šokolādi; tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa ne tikai sevi, bet arī savu vīru, nabaga cilvēku, gandrīz vai izputināja. Bet dod viņai, dievs, mieru, beigts paliek beigts, kas bijis, bijis, un cilvēks dzīvo tikai vienreiz mūžā, tā ja. — Lūves kundze nupat stūķēja vēderā piekto gabalu tortes.