Jānis, kas netālu no viņas sēdēja pie svētku galda, turēja acis un ausis vaļā. Pagaidām viņš vēl neredzēja iespēju savu nodomu īstenot, kaut ari objekts, glīti iesietā pavārgrāmata, atradās pavisam tuvu. Tā gulēja uz galda starp pusdienu servīzi, vairākiem greznuma nieciņiem, galda piederumiem, auduma gabaliem un modinātāju. Taču neko paņemt no šī galda nevarēja. Viesi vēl nebija tik ļoti iesiluši un būtu to manījuši. Jānis atcerējās arī sava tēva brīdinājumu.
Bez Jāņa pie svētku galda sēdēja vēl krietns ducis citu kāzu viesu, lielākoties saposušies sīkpilsoņi — vīri melnos svētku uzvalkos, sievas zīda drānās. Goda vietā sēdēja jaunais pāris. Atkārtoti viņiem vajadzēja piecelties, lai uzklausītu godināšanu: «Sveiks lai dzīvo, sveiks lai dzīvo…» Spriežot pēc ārējā izskata, arī šoreiz nevarētu teikt, ka seglinieks Aloizs Rētiņš būtu izvēlējies sev īpaši piemērotu sievu. Viņa bija daudz jaunāka un krietnu pusotru galvas tiesu garāka par viņu, milzu sievišķis, piens un asinis; viņa būtu varējusi savu mīļo vīriņu iežmiegt padusē. Ja viņai reiz saskries dusmas, tad gan vīrs vairs nesmiesies, Jānis nodomāja un pēkšņi uzķēra dažus teikumus no sarunas, ko Lūves kundze turpināja ar savu galda kaimiņieni, kurai viņa uzticēja dažādus pavārmākslas noslēpumus.
— Tolaik, kad es vadīju virtuvi hotelī <rExzelsior», zināt, tad es tikai sapratu, kāda māksla ir vārīšana …
Vienlaikus Jānis dzirdēja, kā seglinieks izklāsta savus uzskatus par laulību.
— Laba laulība — to es zinu no pieredzes — balstās pirmām kārtām uz ekonomiju. Un ekonomija — tas visupirms nozīmē taupību un vēlreiz taupību. — Viņš paskatījās viesos, kā piekrišanu pieprasīdams, visi māja, arī viņa laulātā sieva. Pār Jāni nāca apgaismība. Viņam plāns bija gatavs.
Spirtotais šķidrums, ko dzīrojošie gāza savos ekonomiski bezatbildīgajos kuņģos, iedarbojās. Balsis kļuva skaļākas, sejas sārtākas, dziedāšana bļaustīgāka, draudzība sirsnīgāka.
— … tu zini, Aloiz, es esmu tāds cilvēks: ko es runāju, to es domāju, un es tev saku, Aloiz, — atļauj man tevi apskaut! — tu esi īsts vīrs, — kāds no viesiem iegalvoja segliniekam.
— Tieši tā, īsts vīrs, jo tev pietika drosmes trešo reizi apprecēties, un, kurš to apšaubīs, tam es gāzīšu pa muti, jo es nu reiz esmu tāds cilvēks, kas nespēj paciest nepatiesību.
— Nāc, manu bērniņ, — Lūves kundze apskāva savu meitu,
— šodien ir tava goda diena, un šajā goda dienā saskandini ar savu māti, tu zini, cik dārga tu man esi, mana sirds. Visu, visu labu es tev vēlu, kaut arī es tagad būšu gluži viena un pamesta, bez nevienas dzīvas dvēseles, — viņa elsoja.
No kāda stūra atkal atskanēja bļaustīga dziedāšana.
Mājas pagalmā — seglinieka dzīvoklis atradās pirmajā stāvā — aiz atvērtajiem logiem stāvēja kaimiņu sievas. Viņas nekautrēdamās lūrēja iekšā un dalījās iespaidos.
— Paskat, paskat, tagad šī ceļas augšā. Ak dieviņ, viņa ir gandrīz divus metrus gara un varētu uzstāties cirkā par cīkstoni.
— Un šis krunkainais vecis par viru, nē, ziniet, nē, tā ir dabas zaimošana. Viņi taču sader viens ar otru kā vecs burkāns ar jaunu ziloni.
— Un kā šis blenž uz kāzu dāvanām! Varu galvot, ka rēķina, vai tēriņi atmaksājušies. Viņš noteikti liksies viņai gultā blakus kopā ar saviem skaitāmiem kauliņiem.
— Tik tiešām, skaistas dāvanas! — Jānis bija piegājis pie tikko laulātā seglinieka. Zēns nojauta, par ko namatēvs prāto, un turpināja savā mierīgajā, apdomīgajā balsī: — Bet šādi svētki taču arī maksā pamatīgu naudu. Vai dāvanas atsvērs izdevumus?
Iereibušais seglinieks paskatījās uz plecīgo zēnu un, viegli šļupstēdams, sacīja:
— Nespēju atminēties, kas tu tāds esi, bet… taisnība tev ir, radiniek. Ne velna neatmaksājas. Tādas vāzes kā šī te maksā vienu latu divdesmit — un cik maksā viena vienīga pudele šņabja? Trīs latus sešdesmit. Viņi man noplencēs vismaz desmit tādas pudeles. Vismaz. Nerunājot par ēdienu, cigāriem un alu.
— Grāmatu jums arī uzdāvināja? — Jānis stūrēja uz savu mērķi. — Pavārgrāmatu?
— Kas tur ko brīnīties? Pavārgrāmatai pieklājas būt katrā solīdā saimniecībā.
— Nu, es gan nezinu. — Jānis rādīja šaubu pilnu sejas izteiksmi. — Pret to, kā sāka mana tante, ir sašķīdis dažs labs laulības kuģis.
— Kāds sakars laulībai ar pavārgrāmatu, jocīgais?
— Jums jau taisnība, tēvocīt, — Jānis piebalsoja vienā mierā. — Bet, lūdzu, palasiet pats. — Viņš uzšķīra kādu lappusi grāmatas vidū. — Te. Vienkārša uzkoda: «Langustu salāti majonēzē. Ņem pusduci langustu un vāra tos kā parasti. Tad ņem ceturtdaļlitra skābu krējumu, vienu ēdamkaroti cukura, smalki sarīvētu muskatu, krustnagliņu esenci un pēc garšas citronu sulu.» Tā, ar to pietiek. Un tagad, tēvocīt, sarēķiniet, cik šie vienkāršie «Langustu salāti» maksā. Šķiet, ar četriem latiem nepietiks.
— Tas … tas patiešām tā ir, — seglinieks apmulsis pamāja. — Bet kurš tad mani spiež sviest naudu laukā pa logu par tādiem svešzemju langustiem? Galu galā es esmu mājā saimnieks un nosaku, kam jābūt galdā.
— Par to es nešaubos, — Jānis sacīja. — Taču vīrietis nevienmēr ir mājās, un tad sievietes pavisam viegli zaudē galvu. Vāra, šmorē un cep, tā ka bail.
Viens no iedzērušajiem viesiem atbalstīja Jāni:
— Zēnam taisnība, pilnīga taisnība. Mana svaine, kaut velns viņu parautu, arī ir tāda pati. Kad apprecējās, bija tieva kā slotaskāts, viņas vīrs turpretī īsts gaļas blāķis. Un pēc pieciem sešiem gadiem? Tad viņa bija pārvērtusies par gaļas blāķi, jo viņu bija apsēdis vārīšanas velns. Un viņas vīrs? Aiz bēdām, ka visa viņa nauda cepot un šmorējot izkūp skurstenī, nabadziņš kļuva vājāks un vājāks, līdz sievas vārīšanas mānija noveda viņu zem velēnām.