— Tātad aploksnei ar naudu jābūt šeit, — Vovka secināja. - Gan mēs to atradīsim.
Meklēšanā viņiem palīdzēja Ļovka. Arī viņš bija ieradies, lai piedāvātu Zvaigznītei savu palīdzību. Trijatā viņi apgrieza visu darbnīcu kājām gaisā, taču aploksni ar naudu neatrada. Zvaigznīte sāka raudāt. Ļovka apsēdās viņai blakus, lai mierinātu meiteni. Vovka kjuva pamatoti greizsirdīgs.
- Ja mēs gribam naudu atrast, — viņš bargi aizrādīja,
tad brēkšana tur nelīdzēs. Mums jāstrādā ar galvu. —
Vovka atgrūda pakausī savu naģeni, it kā ar atsegtu pieri spētu labāk iekustināt smadzenes. Pirmais smadzeņu darbības rezultāts bija sekojošs secinājums:
- Tātad aploksne ir un paliek pazudusi.
- Ei nu, — Ļovka zobojās.
- Un, tā kā šeit neviens nav ielauzies, — Vovka turpināja,
naudai vēl arvien jābūt tepat. Un, ja ne, tad tai jābūt kur
citur.
- Ko tu neteiksi, — Ļovka norūca.
- Ir tikai viena metode, kā atrast naudu, — Vovka nepievērsa viņam uzmanību. — Mums jāizmēģina, kā nauda varēja pazust. Es būšu Zvaigznītes tēvocis, Zvaigznīte būs es, bet tu būsi resnais policijas ierēdnis.
Ļovka uzmeta lūpu — tās esot īstas muļķības, tomēr pakļāvās Vovkas autoritātei. Vovka apsēdās pie galda, izņēma no atvilktnes kādu aploksni un nolika to sev priekšā. Tad Zvaigznītei vajadzēja iesaukties: «Un tagad viņi nāk šurp!» Bet Ļovka sacīja:
— Kratīšana!
Vovka ar pārākuma apziņu viņam atvēlēja:
— Lūdzu, meklējiet, tikai netraucējiet man strādāt.
— Jūs esat apcietināts, — Ļovka paziņoja.
— Varai es nepretojos. — Vovka piecēlās. — Citādi jūs mani ne ar desmit zirgiem nedabūtu no šejienes prom.
— Nepļāpājiet tik daudz, nāciet līdzi!
— Jūs! Jūsu pienākums ir runāt ar mani pieklājīgi.
— Pieklājīgi? Tūliņ tu dabūsi ar gumijas nūju pa ķobi.
— Nedraudi man, sisenis tāds!
— Pats esi sisenis!
Pieredze Vovku bija mācījusi, ka viņš pret šo viltīgo «pats esi» ir bezspēcīgs. Un, pilnīgi aizmirsis grāmatsējēja lomu, viņš, dusmās trīcēdams, pienāca Ļovkam klāt.
— Vēl vienu vārdu, un es tevi pataisīšu par līķi, vai saprati?
— Pirms tu mani par līķi pataisīsi, pats aizlidosi pa gaisu kā sīkākais pīslis, — Ļovka deva pretī.
— Tūū, piesargies man! — Vovka draudēja, piegrūzdams viņam dūri pie deguna. — Vienreiz jau tu no manis nokautu dabūji, un šoreiz …
— Kikerigū — dzied gailītis, sapnī olu izdējis, — ņirgājās Ļovka, tomēr pakāpās solīti atpakaļ.
Vovka viņam sekoja.
— Pasaki man vēlreiz «kikerigū»!
— Kikerigū, kikerigū!
— Izbeidziet strīdēties, — Zvaigznīte viņus pārtrauca, — ja sakausieties, es ar jums nerunāšu vairs ne vārda.
— Viņš mani apvainoja, šis pastalu lāpītājs, šis piķdrātiņš, un to es necietīšu, — Vovka mēģināja taisnoties.
— Kurš ir piķdrātiņš? Pasaki vēlreiz!
— Piķdrātiņš, piķdrātiņš!
Šoreiz Ļovkas gods bija pārāk sāpīgi aizskarts, un viņš ar savīstītām dūrēm metās Vovkam virsū.
Vovka sīkiem palēcieniem, kā to bija noskatījies kādā filmā, ieņēma aizsardzibas pozīciju. Sai lēkāšanai un zobgalīgajām piezīmēm, kuras viņš izmeta, vajadzēja rādit, cik viņš ir pārāks par savu pretinieku. Un tad notika tā, ka nemākulīgā kaušļa 1,.ovkas dūre trāpīja pa lietpratīgā boksera Vovkas degunu — iin ne reizi vien.
Tagad Vovka aizmirsa visus boksa mākslas likumus un, dūros vicinādams kā mežonis, metās Ļovkam virsū. Zvaigznīte, kas parasti bija klusa un bikla, tagad enerģiski iejaucās:
— Beidziet plūkties! Kaunējušies būtu! Mēs taču gribējām meklēt naudu, bet jūs tā vietā kaujaties. Fui!
Sis «fui» paveica brīnumus. Abi sāncenši drūmi blenza viens otrā, tomēr vairs nekāvās.
Saīdzis Vovka piegāja pie galda un, nespēdams neko prātīgāku izgudrot, šķielēja uz tukšo aploksni. Tā gulēja vecajā vietā tin neizrādīja nodomu kaut kur pazust, arī tad ne, kad Vovka apslāpētās dusmās nospļāvās uz tās pusi.
— Nekas nesanāk, netiekam ne no vietas, — viņš rūkdams secināja. — Mums vairāk jānodarbojas ar analīzi.
— Tā mēs šeit nosēdēsim līdz vakaram, — Ļovka atrūca.
Vovka otro reizi atstūma naģeni pakausī. Šoreiz viņa smadzeņu darbības rezultāts bija īpaši savdabīgs. Viņš piepeši iebāza aploksni mutē un izmisumā sāka to košļāt.
— Vai tu prātu esi izkūkojis? — Zvaigznīte sasita plaukstas.
— Viņš droši vien nav dabūjis pusdienas, — Ļovka nicinoši izmeta.
Tomēr papīrs viņam diezin kā negaršoja, Vovka vēl labu brīdi rīstījās.
Nesanāk. Kruķis to uzreiz būtu manījis.
Kādu brīdi Vovka stīvi blenza grīdā, paberzēja degunu, pat pievēra acis. Kā apžilbis no savas prāta gaismas, viņš tās atkal atvēra.
Tagad es zinu! Pašai naudai šoreiz ir pavisam maza nozīme.
Ļovka tikai dziļi nopūtās, taču neko neteica. Lai pļāpā vien, kamēr aizrijas, viņš nodomāja.
Tomēr šī Ļovkas vēlēšanās nepiepildījās. Vovka turpināja::
— Jā gan, runa nemaz nebija par naudu, runa bija par vēstuli un par to, kas vēstulē rakstīts … Vai tu zini, Zvaigznīt?'
Zvaigznīte pakratīja galvu.
— Toties es… Es gribu teikt, ka es varu iedomāties. Vēstulē bija kaut kas tāds, kas resnajam kriminālistam varētu izpaust, ka Alkšņa kundze lasa aizliegtas grāmatas.
— Pareizi, — Zvaigznīte iesaucās. — Tēvocis man piekodināja, lai divas grāmatas es kārtīgi iepakoju un pati iedodu viņai taisni rokās.