— Jā, tāda pavārgrāmata, — Jānis izmeta, — zināmos apstākļos var kļūt laulībai bīstama.
— No šāda viedokļa es nebiju iedomājies … — Seglinieks ielēja sev glāzi šņabja un apsēdās ar šo tik aizdomīgo grāmatu kādā krēslā, lai aplūkotu to tuvāk. Uz sofas sēdēja viņa sieva un sievasmāte, Lūves kundze. Viņa turpināja ar savu galda kaimiņieni sarunu par cēlo pavārmākslu.
— … un medījumu sagatavošana, mana dārgā, ir īpaša māksla, — viņa paziņoja. — Medījuma gaļai aizvien ir nelāga, es sacītu — asa asiņu piegarša. Tāpēc tā vispirms jālikvidē. Tam nolūkam var ņemt krējumu vai vieglu Mozeles vīnu …
— Vai dzirdat, tēvocīt? Mozeles vīnu, lai likvidētu piegaršu! — Jānis noliecās pie seglinieka. — Tā tas sākas, un ar ko beidzas!
Seglinieks pagrūda zēnu malā un smagnēji piecēlās.
— Pasaki — kāpēc tu mums uzdāvināji šo pavārgrāmatu? — viņš vaicāja Lūvei.
— Kāpēc? — Lūve jutās aizvainota. — Vai tev tik vērtīga dāvana šķiet pārāk pieticīga?
— Vērtīga vai pieticīga — tas viss ir muļķības, — seglinieks atbildēja. — Es gribu zināt, kas manai Almai ar to jādara?
— Paklausies, Aloiz! Labs ēdiens taču ir katras laulības pamatu pamats, jo mīlestība galu galā iet caur vēderu, un tu vēl jautāsi, kas jādara ar pavārgrāmatu? Nē, man nudien trūkst vārdu.
— Muļķības, trūkst vārdu, — Rētiņš kļuva dusmīgs. — Mīlestība caur vēderu? Caur taisno zarnu jūs gribat izdzīt manu naudu! Taču ar mani jums tas neizdosies. Es uzskatu par laulības pamatu pamatu nevis zarnu, bet gan ekonomiju. Ekonomiju!
— Aloiz! — jaunā sieva raudulīgā balsi iesaucās. — Ko tu runā? Klausoties tevī, varētu domāt, ka man uzdzīve vien prātā.
— Un, ja tā nav, kam tad šī lubene, kurā ir vienīgi pamācības, kā gatavot dzīru ēdienus? Re! — Viņš atšķīra grāmatu.
— Foreles veltnīši! Ņem foreli, tad ņem smalku ungāru speķi, sagriež to cik iespējams plānās šķēlītēs. Tad ņem citronu … kaut velns parautu šo «ņem, ņem»! Smalku ungāru speķi! It kā mūsu pašu speķis būtu sliktāks par smalko ungāru! … Bet, pats par sevi saprotams, tas, kurš grib nobaroties resns, tikai ņem un vāra, šmorē un cep, līdz vīrs bankrotē un, no visām šīm viesībām izkāmējis līdz kaulam, tiek zem velēnām.
— Nē, tas ir par daudz, — Lūves kundze saslēja spuras.
— Tas tev nav jācieš, mans bērns.
— Viņam ir taisnība, pilnīga taisnība, — no kāzu viesu grupas atskanēja atraugaina vīrieša balss. — Kad jūs, sievas, apsēž velns, tad ir beigas. «Fēliks, man vajadzīga jauna cepure, kāda ir vienai manai draudzenei!» Taču viņa vēl nav paguvusi jauno cepuri panēsāt ne trīs nedēļas, kad viņai nepieciešams gumijkoks, jo tāds, lūk, ir citai draudzenei, un jauna misiņa aizkaru stanga, jo tāda ir vēl kādai draudzenei. Traks var palikt!
— Lai vīrs ir noteicējs par lielajiem pirkumiem, — Lūve aizstāvēja savu pozīciju, — virtuvē viņam nav nekādas teikšanas. Ko sieva vāra un kā viņa vāra, un kāpēc viņa šodien vāra to un rīt ko citu, un vai viņa vāra bez pavārgrāmatas vai ar pavārgrāmatu, ir vienīgi sievas darīšana un viņam, vīram, tur nav savu degunu ko bāzt, es saku.
— Ko? Tu … tu man diktēsi, kur bāzt un kur nebāzt degunu? — Niknais seglinieks atkal bija ielējis savā hroniski slimajā kuņģī divas glāzītes šņabja. — Tad paklausies, šajā namā tev vairs nav nekādas teikšanas. Vārīt, vārīt, vārīti No šīs vārīšanas man iekšā viss vārās. Un tāpēc es saku — diezgan! Tava meita tagad ir mana sieva, un es neļaušu viņu kūdīt pret inani ar tādām pavārmākslas lubenēm.
— Neviens nekūda, — Lūve atteica. — Taču, būdama sava vienīgā bērna māte, es nepieļaušu, ka tu manu Almu turēsi pusbadā, tāpēc ka tu esi skopulis, sīkstulis un hronisks kuņģa slimnieks.
— Kuņģa slimnieks? Labāk kuņģa slimnieks nekā tāds — es negribu saukt vārdā —, kuram vēders pa zemi velkas, — deva pretī apvainotais vīrs.
— Kāds, kuru es nesaukšu vārdā, varēja labāk pievaldīt mēli, un šo grāmatu, ko es savam bērnam uzdāvināju viņa goda dienā …
— Ir ar dāvana! Bija runāts par diviem atzveltnes krēsliem, ēdamgaldu un zaļu stāvlampu, bet tā vietā muļķīga pavārgrāmata, kurā ir vienīgi rakstīts, kā var naudu izlaist caur skursteni.
— Un kas tev ir? Sagrabējusi laulības gulta, kurā jau divi līķi gulējuši, un nevar vēl zināt, kā nomiruši. Aiz pateicības, ka es pierunāju savu bērnu ar tevi precēties, tev vajadzētu man, mātei, roku noskūpstīt. Bet šis vēl izvirzīs pretenzijas, šis nedziedināmi slimais gailis, kurā nav vairāk spēka un dzīvības kā vienā sarūsējušā skārda vējrādī.
— Es, es aizliedzu, — seglinieks kampa gaisu.
— Kam tu vari ko aizliegt! Man! Un, lai tu nedomātu, ka tie ir tikai tukši vārdi, es tūliņ uz līdzenas vietas sastādīšu savam bērnam ēdienu sarakstu visai nākamajai nedēļai. Tātad, mīļā Alma: rīt, svētdien, tu, tāpat kā mājās, pirmajā ēdienā gatavosi kaulu smadzeņu buljonu ar olu, otrajā — teļa gaļas tefte- ļus, saldajā — vaniljas pudiņu ar konservētiem ķiršiem. Pirmdien pirmajā ēdienā zaļie salāti, otrajā — rostbifs ar eļļā ceptiem kartupeļiem, saldajā — ķiršu kompots … — Un t;i viņa uzskaitīja līdz svētdienai, un satriektais seglinieks, izdzirdot pieminam katru jaunu ēdienu, arvien vairāk un vairāk sašļuka. Viņš izskatījās nožēlojams, taču kāzu viesos, kuri par visu šo briesmīgi uzjautrinājās, līdzjūtība nemodās.
Beidzot viņi pameta seglinieku ar pavārgrāmatu rokās un devās uz blakusistabu, kur gaidīja galds,- piekrauts ar uzkodām un šņabja pudelēm. Jānis palika pie līgavaiņa, kas nedzīvām acīm blenza grīdā.