— Sitā sieva, ak, šitā sieva! — lāsti vēlās pār nozākātā vīra lūpām. Palīdzību lūdzošām acīm viņš pavērās Jānī. — Paklausies, radiniek, es esmu pagalam un izputināts, ja man nenāks palīgā labs, pašaizliedzīgs cilvēks. — Viņš satvēra pavārgrāmatu kā līdz baltkvēlei sakarsētu ķieģeli un pasniedza to Jānim. — Gādā šo riebeklību prom. Noslēp, sadedzini, iemet ūdenī, tikai gādā to prom, laukā no mājas, citādi tā sieva mani apēdīs.
— Un ja viņi vaicās, kur palikusi pavārgrāmata?
— Tad es zvērēšu, ka nezinu, — gandrīz vai raudādams, solīja seglinieks. Ideja, ka līdz ar «riebeklību grāmatas» pazušanu tiks novērsts viss posts un nelaime, iesēdās viņa noreibušajās smadzenēs ar uzmācīgu pārliecību.
Jānis nelika ilgi lūgties. Viņš paņēma grāmatu, pabāza zem jakas un, gari nerunādams, devās prom, lai nogādātu grāmatu drošībā.
Neviens no piedzērušajiem viesiem, kas blakus ēdamistabā ar piebāztām mutēm kratījās smieklos par nabaga vīru, Jānim nepiegrieza vērību.
Priecīgi svilpodams, viņš devās mājās, kur viņu gaidīja ne tikai Vovka un Ļovka, bet arī Zvaigznīte, kura bija ieradusies Ķēniņa ielā uz īsu brīdi ciemos.
Ūdens jau vārījās, kad Jānis ienāca virtuvē. Viņa panākumi tika uzņemti ar skaļu sajūsmu. Vovka norāva abām grāmatām — «Topoloģija galvaskausa izpētē» un «Kā es vāru ēst?» —
vākus un iesvieda tos katlā. Trīs draugi, Zvaigznīte un Kārlītis spiedās pie katla un blenza zaļganajā buljonā.
— Vai tad jau nepietiek? — Vovka vaicāja turpat jau sesto reizi.
— Mieru! — Jānis viņu pamācīja. — Ātri ķer tikai blusas.
— Man tomēr šķiet, ka tur nekā nebūs, — Ļovka ieminējās.
— Nekurni pirms laika, mūžīgā neapmierinātība, — Vovka sašuta.
— Esi mierīgs! — Zvaigznīte centās viņu apklusināt. Taču meitene pieļāva kļūdu, arī Ļovku pamācīdama: — Un tu, Ļovka, arī neķildojies!
Vovkam no greizsirdības atkal nosarka ausis, un viņš klusībā nozvērējās Ļovku vēlāk pagalmā pamatīgi iekaustīt. Lai Ļovka neiedrošinās vairs uz Zvaigznīti ne paskatīties, ja negrib, lai viņam acu priekšā dancotu vienas vienīgas zvaigznītes.
— Tagad varētu būt gatavs, — Jānis sacīja, paņemdams smeļamo kausu.
— Vai grāmatu buljonu var arī ēst? — Kārlītis vaicāja. Un Jānis nepalaida garām izdevību, lai ar mīlestību un iecietību pamācītu brālīti:
— Nē, ēst tādu grāmatu buljonu nevar.
— Un kāpēc ne?
— Jo grāmata nav dārzenis.
— Un kāpēc ēd dārzeņus?
— Jo tas ir veselīgi. — Jānis izvilka no katla atmiekšķētos kartona vākus.
— Un kāpēc tas ir veselīgi?
— Tāpēc… ak, tagad paklusē, — pat allaž nosvērtais Jānis bija satraukts.
Kad viņš ar divām dakšām gribēja vākus sadalīt, Vovka aizsteidzās viņam priekšā.
— Es to izdarīšu, es to izdarīšu, palaid mani! — Nepacietībā trīcēdams, viņš ar pirkstiem satvēra nosautētos kartona gabalus. Skaļi iesaucies «au», zēns atrāva applaucētos pirkstus.
— Es jau tagad redzu, nekā nav. — Ļovkam atkal viss rādījās melnās krāsās.
Tālāk viņš netika.
— Re, kur ir, re, kur ir aploksne! — Vovka iesaucās un otro reizi pagrāba atmiekšķētos vākus un otro reizi, pateicoties sa vam temperamentam, apdedzināja pirkstus. Un tomēr viņš gavilēja: — Darīts! Vai es tev neteicu, Zvaigznīt, ka mēs to paveiksim, mēs to katrā ziņā paveiksim!
— Jā, tur zem mākslīgās ādas patiešām ir kaut kas balts! — Zvaigznīte bija uzlikusi roku Vovkam uz pleca, un nekāda debesu valstība viņam nespētu dot to, ko viņš tagad izjuta.
Lai samērcēto naudaszīmi nesabojātu, Jānis, nolicis dakšas malā, arī rīkojās ar pirkstiem. Vāka vienā stūrī viņš atlupināja mākslīgo ādu no kartona un novilka to.
— Urrā, tā ir aploksne! — Vovka kliedza.
Tā nebija aploksne, tas bija balts bieza papīra gabals, ko Krasts bija ielīmējis zem mākslīgās ādas kā oderi…
— Vai lielā laimesta nav? Kāpēc nav? — iestājušos klusumu pārtrauca Kārlīša balss.
— Tagad man vienreiz pietiek tavu mūžīgo «kāpēc»! — Jānis uzbrēca. — Ja tu neturēsi mēli aiz zobiem, dabūsi ne tikai zivju eļļu vien, es tev sagāzīšu rīklē veselu pudeli mašīneļļas.
Kārlītis sāka gaudot — un ne viņš viens. Arī Vovka, kaut gan pats to vēlāk kategoriski noliedza, bija tuvu raudām, par Zvaigznīti nemaz nerunājot. Bet viņai tas bija piedodams, jo viņa bija meitene.
— Es jau teicu, ka nekā nebūs. — Ļovka pāris reižu nošņau- kājās, jo viņam, kā viņš vēlāk apgalvoja, bijušas iesnas.
Pirmais atģidās Jānis.
— Rīt, svētdien, atgriezīsies pops, un mums jāatņem viņam pēdējā grāmata — «Vecticībnieka tikumība».
— Un ja naudas nebūs arī tajā grāmatā? — Ļovka šaubījās.
193
— Tad Peka izmetīs mūs uz ielas, — Zvaigznīte sacīja klusā balsī. Viņa izstāstīja zēniem, ka vēlreiz mēģinājusi dabūt atļauju aprunāties ar tēvoci, lai uzzinātu, kurā grāmatā viņš ielicis naudu, taču velti. Iecirknī viņai esot paziņots, ka tēvocim piespriestas sešas nedēļas cietumsoda, jo viņš neesot samaksājis uzlikto naudas sodu; līdz atbrīvošanai viņu apciemot neviens nedrīkstot.
13- 1547
— Tātad mums nauda, vēlākais, līdz svētdienai jaatrod, lai Peka tev nevarētu neko padarīt, — Vovka teica.
Zvaigznīte apsolīja svētdien priekšpusdienā atkal atnākt uz Ķēniņa ielu, un Vovka ar lielāko prieku pavadīja meiteni līdz tramvajam.