— Kamēr es tevi apsargāju, — zēns viņu atkal pārliecināja,
— tev ne no viena nav jābaidās un no Pekas ne tik. Namsaimniekam ir diezgan ko noņemties ar šo laimesta mednieku bandu, kuru mēs uzsūtījām viņam uz kakla, rīt Peka uz galvošanu neatgriezīsies pilsētā. Un, ja nu tomēr, — zēns savīstīja dūres,
— tad viņš man velnu redzēs!
Ak, nabaga liclībnieks Vovka! Viņš vēl nezināja, kas noticis Ogrē.
• 21
Vēlā pēcpusdienā Peka sēdēja laivā savā upes teritorijā un makšķerēja. Saule jau virzījās uz rietu, meldros čivināja lauku zvirbuļi, dīca odi. Pār ūdeni un zemi gūlās lēnām dziestošas pavasara dienas dziļais miers.
Būdams turīgs vīrs un apsēsts makšķernieks, Peka bija iegādājies labāko un dārgāko makšķerēšanas inventāru, kāds vien bija. Viņam piederēja četri līmēta bambusa makšķerkāti, visi ar spolēm, un viņš ar tām varētu izvilkt bez pūlēm desmit mārciņas smagu līdaku. Taču viņš nenoķēra ne grunduli, un asari, kas, saulei rietot, šaudījās pakaļ mazajām raudiņām, neviens nevēlējās Pekas izmesto ēsmu ne paostīt.
Taču Peka nenoskuma. Jo makšķernieks, kā zināms, pārtiek no cerībām kaut ko noķert un nevis no tā, ko viņš patiešām noķer. Ja Peka izvilka mazu mailīti, viņš bija laimīgs; ja neizvilka neko, arī bija laimīgs. Ja gribētu, es varētu tirgū nopirkt veselu vezumu zivju — tātad ne jau zivis man ir galvenais, viņš pašapmierināti nodomāja un turpināja makšķerēt. Cik jauki bija tā sēdēt dieva mierā pie dabas krūts! Neviena īrnieka tuvumā, kas apgrūtinātu ar savām prasībām, neviena cilvēka
tuvumā, kas no viņa kaut ko gribētu. Pat zivis lika namsaimnieku mierā …
Aizmugurē iešļakstējās ūdens, Peka atskatījās. No upes pretējā krasta, no laivu iznomāšanas punkta, tuvojās laiva. I\āds vīrs to airēja tik lempīgi, it kā viņš gribētu nevis tikt uz priekšu, bet sakult ūdeni putās.
Gluži kā bez prāta, P.eka dusmīgi nodomāja, aizbaidīs man visas zivis. Drīz namsaimnieka dusmas nomainīja patiess izbrīns. Laivā sēdēja viņam labi pazīstamais kārtībnieks Vurgks "un kāda sieviete.
— 'bdien, Pekas kungs, cerams, mēs jūs netraucēsim, — kārtībnieks sveicināja; pieradis bagātu |aužu priekšā nostāties staltā stājā, viņš tik iznesīgi pielēca kājās, ka laiva bīstami sasvēras uz sa niem un Vurgks gandrīz vai neizpeldējās.
— Dievs kungs, uzmanies taču, Ādolfi — Pakaļgalā sēdošā sieviete bailīgi satvēra savu lielo, melno cepuri, kuru greznoja bezdelīgas spalvas ar zajo stikla aci.
Peka, neizkustēdamies no soliņa, pieklājības pēc pavaicāja, kas tad pamudinājis kārtībnieku braukt uz Ogri.
— Mēs arī gribējām vienreiz pabaudīt dabu, — Grābe saldi čivināja; tad viņa klusi uzšņāca Vurgkam: — Iepazīstini taču mūs, tu, neaptēstais cilvēk!
Kārtībnieks darīja, kas viņam likts. Pēc tam Grābe atkal ņēma vārdu:
— Jums jāzina, Pekas kungs, ka arī mans Ādolfs ir kaislīgs makšķernieks. Un, tā kā mēs šodien — es taču drīkstu to izpaust, Adolfiņ? — saderinājāmies, es sacīju: šo neaizmirstamo dienu mēs pavadīsim klusā, skaistā dabas nostūrī. Es gribu izbaudīt saules rietu, es sacīju, tu varbūt izmakšķerēsi dažus asarus vai pat zuti, kaut kas burvīgāks jau nemaz nevar būt! Tā ir, vai ne, Adolfiņ?
13»
195
Sī garā, taču plūstošā runa Pekā — pašam nezinot, kāpēc, — radīja nemieru. Vēl nemierīgāks viņš kļuva, kad kārtībnieks no laivas izcēla vecu makšķerkātu — tādus kātus iznomāja viņā pusē laivu piestātnē. Vurgks iemeta makšķeri nepilnus sešus metrus no Pekas. Grābes pārziņā bija konservu bundža ar sliekām. Viņa nodarbojās ar slieku uzmaukšanu uz āķa.
Ja es tagad brauktu krastā, Peka saīdzis domāja, man pieklātos abus uzaicināt vismaz uz glāzi tējas. Un tad viņi varbūt sēdēs man uz kakla līdz pusnaktij. Labāk es palieku šeit, kaut arī odi mani apēstu.
Šķita, ka odiem nudien ir šāds nolūks. Jo dziļāk rietēja saule, jo kārāki tic kļuva pēc cilvēku asinīm. Odi sīca apkārt namsaimniekam, nekautrējās no kārtībnieka uniformas un nepavisam no Grābes maigās, gluži vai kārdinošās ādas.
— Skaisti te ir, brīnišķīgi!… Ja tikai nebūtu odu, — viņa nopūtās, pagriezusies pret Peku. Savam svaigi saderinātajam draugam viņa vaicāja: — Kāpēc tu neko nevari noķert, Ādolf?
— Man liekas — zivīm nav ēstgribas. — Kārtībnieks gaiņājās ar rokām.
Peka kūpināja savu pīpi, cenzdamies ar zilajiem dūmu mākoņiem padzīt odus.
— Nē, necopē nu nemaz, — viņš secināja. — Bet vajag pacietību. Pēc saules rieta zivis dažkārt kožas kā negudras.
Pagaidām par to nekas neliecināja, kaut arī ūdeni visapkārt klāja lēkājošu zivju riņķi.
Toties jo niknāk ņēmās kost spārnotie mocītāji.
Ssssss — tie dīca ap kaislīgo makšķernieku galvām, un tiem pat pietika bezkaunības Grābei caur kakla izgriezumu — pilnīgi neticami! — palīst zem svārkiem. Viņa pliķēja pati sevi pa vaigiem, spārdījās kājām, taču nekas nelīdzēja.
— To vairs nevar izturēt, — Grābe raudulīgi iesaucās. — Odi dzen cilvēku izmisumā.
Pekām šis izmisums deva cerības tikt no nelūgtajiem ciemiņiem beidzot vaļā.
— Vissliktāk ir, kad metas tumsa, tad sīc viss gaiss, pat govs sāk trakot, nespēdama šos nezvērus izturēt. Tie lien ausīs, acīs, degunā; nākamajā rītā cilvēks pats sevi vairs nepazīst, tik ļoti sadzelta un pietūkuši ir seja… Jā, jā, tad vairs nav nekādi joki.
Tomēr līgava un līgavainis nelaidās vis lapās, bet palika laivā un turpināja stūrgalvīgā neatlaidībā makšķerēt.
Man tomēr nāksies viņus uzaicināt uz glāzi tējas, Peka nopūzdamies prātoja. Airu vēzieni viņam aiz muguras lika ieklausīties.