Vēl viena laiva atairējās no laivu piestātnes un stūrēja uz šo pusi. Apstulbis viņš sazīmēja laivā miesnieku Bulduri.
— Man sagribējās vienreiz nopurināt pilsētas putekļus un troksni, — miesnieks auroja jau no tālienes, — un vienatnē pavadīt dažas stundiņas pie dabas krūts. Tad es iedomājos, jāaizbrauc uz Ogri mazlietiņ pamakšķerēt, varbūt pat noķeršu kādu zuti… — Bulduris aprāvās un sāka klepot. Tikai tagad viņš bija pazinis abus makšķerniekus, kas sēdēja otrajā laivā.
šķita, ka Vurgkam un viņa gaišredzīgajai līgavai arī piemetusies klepus lēkme, kuras dēļ viņi nespēja parunāt.
Pirmais saņēmās miesnieks. Nevainīgā balsī, kuras zemākie toņi gan pauda slēptu niknumu, viņš sacīja:
— Skaties tikai, jūs esat izbraukuši šodien pusdienas laikā? Jādomā, jaukais laiciņš arī jums nav devis miera.
— Un kā ir ar jums? — Grābe asi atvaicāja. — Citkārt taču jūs arī neesat nekāds jūsmīgais dabas draugs.
— Ko nozīmē — citkārt?
— Citkārt nozīmē citkārt.
— Cilvēks ir tiesīgs mainīt savus uzskatus, — Vurgks samierinoši sacīja, apjēdzis, ka strīds abu vidū var visu sabojāt.
Arī miesnieks saprata, ka jāslēdz miers, un paņēma iznomāto makšķerkātu.
— Es arī gribu mazlietiņ pamērcēt slieku ūdenī.
Tagad Pekām uz kakla bija trīs draugi makšķernieki. Viņš nolēma nekādā ziņā neaicināt viņus uz tēju — kaut arī viņam te vajadzētu sēdēt līdz tumsai.
Ssss … Ssss … Ssss … Ssss … četriem makšķerniekiem sīca apkārt odi. Kur tikai pavērās kāds laukumiņš neaizsegtas ādas, tie metās virsū kā velna badmiras, un nelīdzēja ne vilcināšanās, ne sišana. Tāpēc bija pilnīgi saprotams, ka Grābe drīz vien sāka gaudot.
— Es … es sajukšu prātā! Sie reptili var nogalināt cilvēku!
— Jā, lien pat degunā, — rūca līgavainis uniformā. .
— Vajadzētu tiem katram atsevišķi rīkli pārgriezt, — miesnieks lamājās.
— Tagad vēl nekas. — Pekā atkal modās cerība. — īstas mocības sākas tikai tad, kad paliek tumšs.
Un viņam bija tik liela taisnība, ka beidzot viņš pats, nespēdams izturēt mocības, apsvēra, vai, šos trīs ielūdzot, nebūtu mazāks ļaunums.
Tad uz viņu pusi stūrēja trešā laiva. Sajā laivā sēdēja .vecā Smarkovna! Viņa airējās līdzeniem, ievingrinātiem vēzieniem, it kā viņa būtu nevis audumu tirgotāja, bet zvejniece. Arī Sm?.r- kovnai laivā bija makšķerkāts.
— 'bvakar, Pekas kungs, 'bvakar visapkārt. Kā ir?
— Bēdīgi — odi kož, bet zivis nekožas, — Peka atbildēja, vārgi pūlēdamies savu apstulbumu pārvērst jokā.
— Ak, lai nu paliek odi. Tie kož vienmēr. Taču jāpanāk, lai kostos zivis. Starp citu, man ar jums, Peka, vēlāk jāaprunājas. — Pašpaļāvības Smarkovnai netrūka.
Grābe nojauta, ka arī nolādētā Smarkovna dzenas paka) l<> terijas biļetei, un aizrādīja:
— Vienalga, vai runa ir par zivīm vai par ko citu, daži cilvēki vienmēr iedomājas, ka ir sevišķi viltīgi. Bet, vai tā ir, tas vēl zvaigznēs rakstīts.
— Nešūpojiet labāk ar savu drebelīgo ķermeni laivu un nebaidiet zivis! — Smarkovna atcirta, tad paņēma makšķerkātu, uzlika ēsmu un iemeta auklu ar spalvas pludiņu ūdenī.
— Ja viņa izvilks kaut vienu zivi, es būšu aitaspiere, — Grābe indīgi sacīja Vurgkam. — Drīzāk jau putnubiedēklis noķers zvirbuli.
Smarkovna atzina, ka nav vērts tērēt laiku, atspēkojot Grā- bes piezīmi, un pievērsa uzmanību savam pludiņam. Nepagāja ne desmit minūtes, kad viņa viegli piecirta, ar veiklu kustību paķēra dukuru — un kas tajā spirinājās? Pusmārciņu smags breksis.
It kā tas nebūtu nekas sevišķs, Smarkovna noņēma zivi no āķa un iemeta makšķeri atkal. Drīz viņa vēlreiz viegli piecirta, izstiepa dukuru, un tajā spirinājās liels asaris. Un ar divām zivīm nebija gana. Smarkovna lietpratīgi izvilka no ūdens vēl pusduci asaru, brekšu un raudu. Odi viņu, kalsnu un muskuļainu, gandrīz vai netraucēja.
Tāpēc jo lielākas mocības bija tiem, kam nelika ne asakas. Tagad lamājās ne tikai Vurgks un Bulduris, bet arī Peka.
— Man vairs nav nevienas veselas vietiņas, — Grābe činkstēja. Es vairs nevaru izturēt, nav briesmīgākas spīdzināšanas par šo.
— Izbeidziet taču, aitaspiere, pinkšķēt, — Smarkovna nicinoši aizrādīja, izvilkdama kārtējo zivi. — Tik liela bļaušana pāris odu kodienu dēļ taču ir smieklīga.
Krēsla arvien sabiezēja. Pie debesīm iezīmējās bāls mēness. Migla virs ūdens savilkās arvien biezākos vālos, Peka arvien izmisīgāk kūpināja pīpi… Tad viņa apņēmība sabruka.
— Es tagad airēšos mājās, — viņš paziņoja, par spīti visiem nodomiem. — Ja dāmas un kungi būtu gatavi samierināties ar glāzi tējas, jūs tiekat laipni aicināti.
Visi bija gatavi samierināties, un trīs laivas sekoja Pekas laivai uz viņa laivas piestātni.
Jau pats dārzs, kas ieskāva vasaras māju, liecināja ne tikai par īpašnieka lielo kārtības izjūtu, bet arī par viņa tieksmi pēc skaistā. Krietns ducis dažāda lieluma un krāsas dārza rūķīšu izdai|oja dabu. Citi makšķerēja (pie viņu makšķerēm karājās mazas skārda zivtiņas), citi gulēja uz sāniem, galvu atbalstījuši rokā un garlaikoti nodūruši skatienu, citi savukārt nemāksloti un vienkārši stāvēja, paši brīnīdamies, kāpēc tie nostādīti. Dārzu greznoja ari tādi mākslas priekšmeti kā mušmires, dažādi gliemežvāki un — tavu krāšņumu! — daudzas spīguļojošas stikla lodes, kas mēness gaismā mirguļoja uz gariem, zemē iedzītiem stieņiem.
Ar naudu un māksliniecisko gaumi Peka nebija skopojies, arī iekārtojot savu lauku māju. Pie ārsienām bija piestiprināti briežu ragi; sārtas porcelāna sirdis, krāsainas košuma figūriņas un izšūti spilveni greznoja telpas. Peka bija izglītots cilvēks, tāpēc pie sienas stāvēja plaukts ar grāmatām.