— Jūs tomēr iesiet pa priekšu, — Egle palika pie sava, kad abi ar apbruņoto namsaimnieku jau bija nostājušies pie ārdurvīm.
Peka pielādēja bisi un, cik klusu vien varēdams, pirmais ienāca tumšajā, ar celiņiem izklātajā mājas priekšnamā, un zagās gar sienu uz dzīvojamās istabas durvīm, kas stāvēja pavērtas spraugā. Viņš iebāza pa spraugu bisi pavisam tumšajā istabā un drošsirdīgi čukstēja:
— Rokas augšā! Un, kurš kustēsies, to es tūliņ nošaušu!
Taču liktenis viņu no šāda grēka pasargāja. Rupjā vīrieša
bnlsī tika izgrūsts kāds lāsts, un bise viņam izkrita no rokām. Tajā pašā mirklī istabā iedegās gaisma. Peka bija tā pārsteigts, ka nespēja pateikt ne vārdiņa. Istabā stāvēja miesnieks Bulduris un Grābe.
— Ak, labi, ka jūs nākat, Pekas kungs, — Grābe stostīdamās sacīja, — es jau domāju, ka jums būs kas noticis.
— Kam tad bija jānotiek? — Peka lūkojās apaļām karpas acīm.
Grābe, kā palīdzību meklēdama, paskatījās apkārt. Sev par izbrīnu viņa konstatēja, ka Smarkovna no istabas ir pazudusi. Zīlniecei ilgi vairs domāt nevajadzēja.
— Sī… šī Smarkovna, — viņa pazemināja balsi, — grib jūs noslepkavot, Pekas kungs. Tikai, lūdzu, nenododiet mani, citādi es nekad vairs nevarēšu būt droša par savu dzīvību.
— Jā, arī es drāzos pakaļ šai noziedzīgajai personai, — miesnieks paskaidroja, saprazdams, kādu iespēju dod Grābes stostī- šanās. — Sī augļotāja tīko ne tikai pēc jūsu naudas, viņa tīko arī pēc jūsu kailās dzīvības.
— Bet kāpēc Smarkovnas kundze kāro pēc manas dzīvības? — mājas saimnieks iesaucās.
— Jo viņa — to cs varu apzvērēt, liekot roku uz Bībeles, - slimo ar noziedzīgu gara slimību, — Grābe paskaidroja. — iv.*<' es nesen biju pie Smarkovnas, viņa man uzticējās, ka gribot apprecēt kādu mantīgu vīru bez galvas. Izbijusies es viņai vaicāju, kurš tad būtu šis viņas izredzētais. Viņa tikai smējās. Tas esot kāds namsaimnieks, kuru Ķēniņa ielā visi pazīstot. Tacl man bija skaidrs, un tāpēc, tikai tāpēc ir mūsu šīsdienas apciemojums un viss pārējais. Citādi — vai tiešām jūs ticat, ka tāds vīrs kā Buldura kungs, miesnieku biedrības meistars, un tāda sieviete kā es, grafoloģe ar licenci, būtu gribējuši pie jums ielauzties?
— Neticami jau nu tas būtu, — Peka piekrita. — Bet kāpēc jūs nebrīdinājāt mani uzreiz no šīs personas?
— Šādās lietās taču nekad nevar būt pavisam drošs, — miesnieks paskaidroja. — Bet, kad zaļumballē Smarkovna pēkšņi pazuda, mums vairs nebija ne mazāko šaubu, ka viņai tik tie-' šām ir ļauni nodomi.
— Bet kur tad ir šī persona? — Peka kļuva arvien nedrošāks.
— Jā, kur gan viņa varētu būt paslēpusies? — Grābe pavērās apkārt. — Mēs paši savām acīm redzējām, kā viņa te ielavījās, tas nozīmē, ka viņai jābūt mājā, citādi tas nemaz nav iedomājams.
— Viņa katrā ziņā ir kaut kur noslēpusies, — miesnieks sacīja.
— Tad mums tūliņ ir jāpārmeklē māja. — Peka drošsirdīgi noliecās, lai paskatītos zeņi dīvāna, kad atskanēja zvans. Viņš devās atvērt un atlēca soli atpakaļ. Durvīs stāvēja Smarkovna.
— Piedodiet par traucējumu, Pekas kungs, — viņa pieklājīgi atvainojās. — Es jau biju ceļā uz staciju, kad pamanīju, ka esmu aizmirsusi savu rokassomiņu. Tai vajadzētu būt verandā.
Krietnais namsaimnieks paskatījās uz Smarkovnu, kura sirsnīgi vērās viņā, paskatījās uz Bulduri un Grābi, kuru sejas pārāk skaidri pauda vainas apziņu, un pēkšņi uzbrēca abiem smalkā falsetā:
— Jūs, bezkaunīgie apmelotāji un krāpnieki, tagad es jūs ■esmu atmaskojis! Par šo gadījumu es dievagodavārds ziņošu policijas valdei! Un tagad pazūdiet, citādi…
— Bet atļaujiet! — slakteris vēl gribēja kaut ko iebilst.
— Neko es jums vairs neatļaušu, jūs, krāpnieks no miesnieku biedrības, — Peka brēca. — Pazūdiet! Un jūs arī, grafoloģiskā pļāpukule! Arā no manas mājas, prom no acīm!
Kas cits abiem atlika kā mukšus pamest neviesmīlīgo māju. Grābe aizmirsa paņemt savas kurpes; Bulduris dusmās piesarkušu seju vēl izgrūda lāstus, kad viņi jau bija ceturtdaļjūdzi prom no Pekas nama. Te viņš pamanīja, ka Grābe ir kaut ko ievīstījusi savā šallē. Tā bija vaļu grāmata! Arī Vurgks, kas viņus ceļā bija saticis, ieraugot grāmatu, no jauna atguva paļāvību. Beigas labas, viss labs, viņš sacīja, uņ trīs laimesta mednieki rikšoja uz staciju daudz labākā noskaņojumā, nekā pēc notikumiem pie Pekas varēja gaidīt.
Peka bija ieaicinājis Smarkovnu istabā. Viņš nenojauta, ka tirgotāja tikai nupat bija izmukusi caur verandas durvīm, un vaicāja, ko viņa domājot par miesnieka un Grābes neizskaidrojamo uzvedību. Smarkovna atzina par pareizāku nedomāt neko. Viņa esot ieradusies pie Pekas sakarā ar tukšo veikalu, kuru gribot noīrēt, bet tos citus viņa gandrīz nemaz nepazīstot. Turklāt Smarkovna no dusmām būtu varējusi spļaut indi. Pametusi skatienu uz grāmatplauktu, viņa bija konstatējusi, ka vaļu grāmata ir nozudusi.
Sīki izrunājusies ar Peku par veikalu, tirgotāja novirzīja sarunu uz vaļu grāmatu un izlikās, tikai tagad atklājusi, ka tā ir nozudusi.
— Peka, — viņa iesaucās, — man šķiet, es zinu izskaidrojumu! Sie nevainīgie viesi jums ir nozaguši grāmatu.
Peka savilka muļķīgu sejas izteiksmi. . — Jā, grāmatas vairs nav. Bet kāpēc viņiem tā nepieciešama?
— To es nezinu, — Smarkovna meloja. — Bet es katrā ziņā esmu gatava apzvērēt, ka viņi bijuši šeit tieši šīs grāmatas dēļ.
«Ādolf, te tā ir,» es pirmiņ dzirdēju čukstam kāršu licēju. «Centies to klusītēm paņemt!»
— Bet kādam nolūkam?
— Ja jūs to gribat uzzināt, tad atliek tikai viena iespēja: jādzenas laupītājiem pakaļ!
Peka, pamazām atžilbis, lēnām pamāja. Savas domas par visu to un arī par Smarkovnu viņš skaļi neizpauda.