— Mana sirds …
— Pievaldi tagad mēli un nāc, man pietiek.
— Un man pietiek klausīties, kā uz mani brēc. Manas savainotās kājas …
— Uzkaisi tām sāli.
Plaukš! — atskanēja viena pļauka. Plauks! — atskanēja otra.
— Tu, bezkaunīgais sievišķi, — kārtībnieks šņāca, dziļi jo dziļi savā godā aizskarts. — Es …
— Ko tu? — Mīļā, apaļīgā Grābe bija kļuvusi nikna kā atriebības dieviete. — Vēl ņirgāsies par mani? Izturēsies nežēlīgi? Tu esi licis cerības uz nepareizo kārti, dārgumiņ.
— Ak tu, bezkaunīgais sievišķi, tagad nu vienreiz ir cauri. — Kārtībnieks rija gaisu. — Mums abiem vairs nav nekā kopēja.
— Tā, tu patiešām gribi lauzt solījumu mani precēt? — atriebības dieviete bļāva pilnā kaklā. — Labi, es to pieņemu zināšanai. Bet tu to nožēlosi! Es pastāstīšu par tavu noziedzīgi netiklo izturēšanos ne tikai tava iecirkņa priekšnieka sievai, kas katru nedēļu nāk pie manis uz seansu. Arī žurnālists Zobs, kurš ir viens no maniem labākajiem klientiem, par to uzzinās. Viņš man roku noskūpstīs, kad es viņam izstāstīšu, kā tu paved sievietes, jo tāda tēma viņa laikrakstam katru dienu negadās. Es iztēlē jau redzu virsrakstus: «Iereibis policists paved godīgu atraitni!» — vai: «Likuma sargs piespiež savu līgavu ielauzties svešā mājā!».
— Bet… bet… vai tu esi prātā jukusi? Sādi apmelojumi, tie tevi pašu novedīs tiesas priekšā, — policists stomījās.
— Man nav jābaidās no tiesas, man ne. Apkaunojoši pamestas sievietes asarām ir lielāks spēks nekā visiem vīriešu zvērestiem un galvojumiem, it īpaši, kad taisnojas tāds izvirtulis uniformā. Un tādam es dāvāju savu sirdi! Ak, es nelaimīgā!
— Bet, Zelma, esi nu prātīga, — Vurgks centās izlīgt.
Taču apkaunotā atraitne cēlā spītā atmeta galvu un, sirdi
plosošā balsī elsodama, basām kājām devās tālāk pa putekļaino lauku ceļu. Vurgks viņai sekoja.
— Nu, paklausies, Zelma. Tas viss, šis strīds un ko tu pateici, ir taču tīrais neprāts.
— Ak, kā cilvēks spēj būt tik nežēlīgs!
— Bet kur tu saskati nežēlību?
— Ak, kaut es nebūtu piedzīvojusi šīs ciešanas!
— Kādas nu tur ciešanas, Zelmiņ? Ko tu pļāpā?
— Vai tas … vai tas . .. nozīmē, ka tu … ka es? …
— Nūja, kā gan citādi. Vai varbūt tu domā, ka es ļaušu aptraipīt savu labo slavu?
— Ak, Ādolf, ja es tev vēl varētu ticēt!
— Vari ticēt.
— Ak, Adolfiņ … \
— Nu, kas tad vēl?
— Ak… es taču atkal esmu tik ļoti, ļoti laimīga!
Un, tā kā viņa bija nolēmusi atkal būt laimīga, Vurgkam vajadzēja apsēsties ceļa malā un noaut savus puszābakus, kuros, atkal samierinājusies, iekāpa viņa līgava, kamēr viņš kā nākamais vīrs ceļu turpināja basām kājām.
Kad sāka 1it, viņam nācās novilkt arī svārkus, lai pasargātu savu nākamo sievu no slapjuma un aukstuma.
Mazajā Ogres stacijā pirmais vilciens nāca tikai pēc četrām stundām. Grābe un Vurgks gaidīja, un gaidīja vēl divas citas personas — slapjā, niknā Smarkovna un slapjais, niknais miesnieks Bulduris.
Viņi nelikās pazīstami, nerunāja cits ar citu, reižu reizēm tikai pārmija skatienus, asus kā nazis. Paldies dievam, ka skatieni nespēj nonāvēt. Citādi mazajā uzgaidāmajā telpā drīz vien gulētu četri līķi.
Beidzot pienāca vilciens un aizveda četrus laimesta medniekus uz Rīgu. Pēdējo triecienu viņiem deva trekniem burtiem iespiestais virsraksts svētdienas laikraksta pirmajā lapaspusē: «Laimīgais Sarkanā Krusta loterijas biļetes īpašnieks vakar pieteicies!» — un sekoja tuvākas ziņas par laimētāju. Tas bija krodzinieks, vārdā Zaķis. Viņš bija dabūjis biļeti no kāda piena vedēja kā atlīdzību par tēriņu, kuru nav spējis samaksāt. Daļu vinnesta viņš gribēja izmantot, lai palielinātu savu krogu, par pārpalikušo naudu bija nodomājis pirkt kādu lauku saimniecību. Veselus piecsimt latus viņš ar plašu vērienu bija uzdāvinājis piena vedējam, kuram jābaro sešu cilvēku liela ģimene.
Sī ziņa iedarbojās uz četriem laimesta medniekiem kā smilšpapīrs uz pušumu miesā.
Kad ap pulksten astoņiem no rīta Grābe un viņas nākamais vīrs iegriezās Ķēniņa ielā (Smarkovna un miesnieks bija paņēmuši ormani), viņi dusmās nobālēja vēl pēdējo reizi.
Dieva nolādētie zeņķi, kuri visus šos kreņķus, bez šaubām, bija sagādājuši ar nolūku, priecīgi pļāpādami, nāca viņiem pretī. Pa labi gāja Vovka, pa kreisi Ļovka un vidū Jānis ar Kārlīti.
Kad zēni pamanīja pārīti, izvairīties bija par vēlu. Un kāpēc lai arī viņi izvairītos? Šoreiz zēni bija tie, kas atradās izdevīgākā stāvoklī. Vismaz tā domādams, Vovka viegli pieskārās savai nodilušajai naģenei un pieklājīgi sveicināja:
— Labrīt, kārtībnieka kungs.
Kārtībnieks, zaudējis valodu par tādu bezkaunību, palika stāvam un alkatīgi skatījās uz Vovku, kā gribēdams viņu aprīt. Taču Vovka šodien nebija iebaidāms. Gluži otrādi. Negaisa izteiksme policista sejā darīja viņu vēl bezkaunīgāku. Vovka maigi iedunkāja Kārlīti un pamācīja viņu liekuļotā bardzībā:
— Tev pieklājas kārtībnieka kungu sveicināt un visupirms tanti, jo viņa taču tev gribēja iedot šokolādi.
— Bet viņa man neiedeva šokolādi, — mazais čiepstēja.
— Jūs, nolāpītie palaidņi, — kārtībnieks iekliedzās, — es jums rādīšu!
— Ko? — nepievērsdams policista klaigāšanai uzmanību, Vovka likās izbrīnīts. — Sī resnā tante tev neiedeva šokolādi, kaut arī tu izstāstīji viņai tādas lietas, kas bija vērtas vismaz divas tāfeles šokolādes?
— Ādolf, ja tev mans gods kaut drusku rūp, nekavējoties apcietini šos zeņķus, — Grābe šņāca.