— Vai jūsu izbraukums zaļumos atmaksājās, cienītā sapņu tulces kundze? — Vovka vaicāja kā īsts kavalieris.
— Vai dzirdi, vai tu to dzirdi, Ādolf? Viņi jau no paša
sākuma visu iekārtojuši tā, lai mums sajauktu prātus. Un šis mazais knīpa, — Grābe saķēra Kārlīti pie rokas, — viņš tikai nočivināja to, kas viņam bija mums jānočivina.
— Laidiet vaļā manu brāli! — tagad iejaucās Jānis.
Grābe palaida Kārlīti vaļā, un Vovka varēja pilnībā atraisīt savas zobgalību pilnās runasspējas.
— Kamēr vien pastāvēs pasaule, netrūks muļķu uz tās, taču tāpēc jau viņi nedrīkstēs apsūdzēt nevainīgus bērnus. — Un, tā kā Vovka lasīja arī romānus par augstākajām aprindām, viņš atvadījās gluži kā augstāko aprindu cilvēks: — Skūpstu rociņu, gaišreģes kundze! Mani sirsnīgākie sveicieni, kārtībnieka kungs!
To pateicis, viņš paklanījās un savu draugu pavadībā gāja prom. Kārtībnieks vislabprātāk būtu zēnam iespēris, taču viņam nācās savu kvēlo vēlēšanos apvaldīt. Pēc visa, kas bija noticis, viņš vairs nedrīkstēja sevi kompromitēt.
— Nu, nāc, ko tu blenz viņiem pakaļ? — Grābe nelaipni satvēra kārtībnieku aiz rokas. — Ar to tu šos lempjus katrā ziņā nepagodināsi, tu … — Viņa norija zaimus, kas gulēja uz mēles, taču tikai pagaidām. Drīz pienāca laiki, kad nabaga Vurgks dabūja uzklausīt tik daudz pazemojoša kā vīrietis un kārtībnieks, ka pat viņa lepni uzskrullētās ūsas bēdīgi un padevīgi nokārās uz leju …
Taču nesteigsimies notikumiem priekšā, bet sekosim zēniem, kas bija nogriezušies ap stūri.
23
Tikai pirms īsa brīža viņi pagalmā bija apspriedušies, kā uzsākt akciju pie popa. Jānis šajā akcijā nevarēja piedalīties. Viņa tēvam bija svētdienas maiņa, bet Annastante gribēja no rīta doties pie kādas paziņas, tāpēc Jānim vajadzēja pieskatīt Kārlīti.
Ļovka pēc negaidītās tikšanās ar policistu atkal bija noskaņots pesimistiski.
— Viņš mums vēl katrā ziņā nostāsies ceļā, — Ļovka sacīja, pametis skatienu apmākušajās debesīs, kad zēni, mukdami no lietusgāzes, bija ieskrējuši kādā vārtu ejā.
— Mums neviens nenostāsies ceļā, — Vovka apgalvoja.
— Vai tu maz zini, kas notika Ogrē pie Pekas? — Ļovka jautāja. — Iespējams, ka arī viņš mums vēl ievārīs ziepes.
Un tas, ka viņam bija liela taisnība, drīz vien būs redzams, kaut arī Peka, noguris no garā brauciena, vēl krāca savā migā.
Sen jau bija piecēlusies Ērika pamāte. Zēni vēroja, kā viņa, paslēpusies zem liela, melna lietussarga, steidzās Marijas ielas virzienā. Par spīti lietum, Vovka skrēja viņai pakaļ, un tas, ko viņš pēc atgriešanās varēja pavēstīt saviem draugiem, izraisīja zēnu vidū jaunas pārrunas. Ērika pamāte bija devusies uz policijas iecirkni. Skaidrs, ka viņa gribēja apvaicāties, vai policija nav nākusi viņas audžudēlam uz pēdām.
— Vēstule, kuru es Ērikam nodiktēju, — Vovka lielījās, — ir panākusi tieši to, ko es paredzēju.
— Kad tad viņš atkal domā atgriezties pie saviem vecākiem? — Jānis vaicāja.
— Šodien vakarā, ja -viņu nožēla būs sasniegusi kulmināciju, — Vovka atbildēja.
Zvana skaņas, kas atskanēja no popa Sergeja koka baznīcas, pārtrauca sarunu. Bija pienācis laiks uzsākt pēdējo akciju. Kamēr Ļovka gāja pie popa, Vovka izlīda cauri dēļu žogam, lai apciemotu Ēriku viņa slēptuvē. Jānis un Kārlītis devās mājup.
Tāpat kā mazā, laika zoba saēstā koka baznīca ar zaļi un dzelteni izkrāsotajiem sīpolveida kupoliem, arī popa mājiņa stāvēja liela, pa daļai aizauguša dārza vidū. Pēc senkrievu parauga tā bija izgreznota ar kokgriezumiem, un vēlāk tai bija piebūvēta stikla veranda. Tur, kā jau Vovka pa gabalu ievēroja, sēdēja pops. Uz galda viņam priekšā gulēja Bībele, kuru viņš bija atvēris, lai sagatavotu sprediķi, tai blakus — pudele olu liķiera, kuru viņš lietoja sava gara uzmodināšanai. So olu liķieri pops gatavoja pats un patērēja ievērojamos daudzumos.
Ļovka pieklauvēja un ienāca. Tēvs Sergejs, melnā, nodilušā mūka virstērpā, ne pārāk laipni vaicāja, ko Ļovka vēlas. Atklāti, kā jau nodomājis, Ļovka izstāstīja, kāpēc viņš atnācis.
— Ko, manā «Vecticībnieka tikumības» iesējumā ir simt latu? — pops iesaucās.'
— Jā, jo pārējās grāmatās taču nekā nebija. Un tāpēc es gribēju jūs lūgt, iedodiet man savu grāmatu, lai es varētu izņemt naudu un atdot to Zvaigznītei.
Pops izlikās nedzirdējis lūgumu.
— Pārējās grāmatas jūs tātad esat jau nelikumīgi piesavinājušies?
— Tikai mazlietiņ nelikumīgi, — Ļovka vilcinādamies atteica, — jo mēs visiem nevarējām pilnībā uzticēties. Jūs esat dieva kalps, tēv Sergej, bet tāda Grābe, tā rauš, kur vien var.
— Jā, naudas kāre ir visa |aunuma sakne, — pops pamāja un iedzēra olu liķieri. — Tātad manā grāmatā vajadzētu būt naudai?
— Nūja, simtlatniekam.
— Un nevis… loterijas biļetei vai kam tamlīdzīgam?
— Kāpēc loterijas biļetei? — Ļovka pūlējās izskatīties pavisam samulsis.
— Es tikai esmu dzirdējis tādas baumas … Hm, jā, tas viss ir ļoti dīvaini.
— Tev pienākas tikumu grāmata, — garīdznieks sacīja, — kaut arī no likuma viedokļa tā kopā ar visu, kas tajā un pie tās ir, pieder man. Bet, kā tu taisnīgi atzini, es esmu Tā Kunga kalps, un zemes labumi man nav no svara. Cilvēkam jātiecas nevis pēc naudas un baudas, bet gan ar pieticīgu atsacīšanos jāseko tikumam …
— Āmen, — Ļovka nobeidza.
— Āmen, — pops atkārtoja.
Tagad Ļovka gaidīja, ka tēvs Sergejs piecelsies, iedos grāmatu un lieta beidzot būs galā. Tā vietā, lai pieceltos, garīdznieks iedzēra olu liķieri.