— Jā, kas kāro pēc naudas, tam debesis nekad neredzēt, ar ko es gribu teikt, ka es tev no sirds gribētu iedot grāmatu, taču diemžēl nevaru.
— Kāpēc tad ne?
— Jo tās nav šeit. Tā atrodas baznīcas ģērbkambarī līdzās sakristejai. Un Feodors, kuram ir atslēga, slēgs baznīcu vaļā tikai desmitos.
Vecais meli! — Ļovka klusībā lamājās, tu gribi naudu paturēt sev, un tas ir viss.
Šīs Ļovkas aizdomas bija ļoti pamatotas. Neko nepanākušam viņam vajadzēja verandu atstāt.
Izgājis dārzā, Ļovka izdzirdēja klusu svilpienu no šķūņa dārza dziļumā. Svilpējs bija Vovka, kas kopā ar Ēriku raudzījās caur putekļainu lodziņu.
Krūmu aizsegā Ļovka aizlavījās pie šķūņa, kur viņu gaidīja draugi.
— Kā ir? Vai viņš nedod? — Vovka vaicāja.
— Nē, viņš ir kaut ko dzirdējis par loterijas biļeti un tāpēc ir tik stūrgalvīgs. — Ļovka izstāstīja draugiem, kā noritējusi saruna ar popu.
Kluk, klukklukkluk — klusa klukstēšana atskanēja aiz dēļu sienas. Tur pops bija iekārtojis kūti savām vistām.
— Ko lai izdomā? — Ēriks vaicāja, darbotiesdziņas pārņemts. — Labprāt gribētos palīdzēt, jo te no garlaicības dumjš var palikt. Šovakar es tik un tā atgriežos mājās. Man pietiek.
Pirms draugi bija pieņēmuši kādu lēmumu, Vovka pamanīja, ka pops, apbruņojies ar lietussargu un galošām, iznāk dārzā. Viņš steidzīgi devās uz baznīceli.
Kluk, klukklukkluk, atkal ieklukstējās kāda vista, un šī klukstēšana radīja Vovkā iedvesmu. Viņš žigli pameta skatienu apkārt. Šķūnī bija daži veci maisi, sarūsējusi lāpsta, malkas grēda, tukša siļķu muca un tai blakus tas, ko Vovka meklēja, — grābeklis ar garu kātu.
Dēļu siena, aiz kuras mājoja vistas, bija tik tikko sanaglota, un starp atsevišķajiem dēļiem pavērās spraugas. Vovka izgrūda grābekļa kātu cauri kādai spraugai un sāka šaurajā vistu kūti tik sparīgi vicināt, ka popa mājputniem vajadzēja gan domāt, ka pienākusi pastardiena. Lai izmuktu no grābekļa kāta, tās šaurajā telpā iztramdītas plivinājās un tik neganti klukstēja, ka skanēja viss dārzs.
Pops apstājās. Vistu ellišķīgā klukstēšana bija svēto tēvu satraukusi, un viņš nolēma paraudzīties, kas noticis vistu kūtī.
Atvēris vistu kūts durvis, pops pārsteigts konstatēja, ka viņa mājputniem šausmas nav uzdzinis nedz kaķis, nedz kāds cits plēsoņa. Satraukums bija izcēlies bez kāda nopietna iemesla.
— Dīvaini, pavisam dīvaini, to es nesaprotu, — ļaundari dzirdēja popu murminām. Tad viņš atkal uzņēma ceļu uz baznī- celi.
— Iešmauciet dārzā! — Vovka mudināja draugus. — Kad vistas atkal sāks kladzināt un pops atgriezīsies, vienam no jums jāskrien uz baznīcu un jāpaņem grāmata. Tu to varēsi, Erik?
Par spīti savai tieksmei darboties, Ēriks vilcinājās.
— Un ja nu baznīca ir aizslēgta?
— Tad jāierāpjas cauri mazajam lodziņam piebūvē, — Ļovka viņam paskaidroja. — Se, ar nazi tu atmūķēsi bez bēdu.
— Bet… tā taču ir ielaušanās un turklāt vēl baznīcā.
— Dievs tev palīdzēs, — Vovka sacīja. — Taisnīgajiem viņš vienmēr palīdz. Bet tagad aiziet, citādi būs par vēlu.
Ēriks izslīdēja dārzā, un, kaut ari stingri lija un koki pilēja no slapjuma, viņš, nometies uz visām četrām un noslēpies aiz jāņogu krūmiem, rāpās popam pakaļ.
Kad tēvs Sergejs bija nogājis jau krietnu trešdaļu ceļa, Vovka atkal ņēmās baidit vistas ar grābekļa kātu.
Tēvs Sergejs no jauna apstājās un ieklausījās. Iztramdīto vistu kladzināšana lika viņam atgriezties pie šķūņa.
Viņš domāja un domāja, taču arī šoreiz nespēja rast iemeslu olas dējošo dieva radību satraukumam. Ar izbrīnā pavērtu muti pops lūkojās uz vistām, kas mežonīgi plivinājās viņam apkārt, pārmeta krustu un secināja:
— Man trūkst vārdu, gluži vienkārši trūkst vārdu. Varbūt negaisa tuvošanās tām uzdzen tādas bailes? — draugi dzirdēja viņu minam. Taču arī šis izskaidrojums nebija pareizs. Jo zibens un tūlītējais pērkona grāviens gan lika popam satrūkties, bet nekādi neiespaidoja viņa vistas.
— Tagad es vispār nekā vairs nesaprotu, — tēvs Sergejs murmināja. — Varētu nodomāt, ka mani kāds gluži vai ar varu censtos atturēt no mana nodoma. Bet es taču to nedaru aiz mantrausības vai savtības, un tāpēc es tagad iešu, kaut arī no šīs noburtās vistu kūts atskanētu bazūnes.
Viņš atkal pārmeta krustu un aiztraucās prom, ka mūka tērps noplīvoja vien. Vovka varēja ar grābekļa kātu urķēt, cik traki vien gribēja, vistas varēja kladzināt, cik skaļi vien spēja, pops skrēja uz priekšu un atpakaļ negriezās.
Viņam, protams, bija atslēga, ar kuru viņš varēja atslēgt baznīcu. Vīraka un nodegušu vaska sveču smārds nomierinoši iecirtās viņam nāsīs. Dažas reizes nošķaudījies, v tēvs Sergejs iegāja mazajā baznīcas jomā.
Baznīca bija būvēta pirms vairākiem gadu desmitiem, kad Ķēniņa ielā vēl neslējās sešstāvu nami. Tolaik Ķēniņa iela bija kluss, vecu koku ieskauts zemesceļš, kas veda uz vecticībnieku klosteri. Mazā baznīciņa bija uzbūvēta birzs vidū, kurai apkārt pletās gan sliktāk, gan labāk iekopti tīrumi. Neraugoties uz trokšņaino pilsētas kņadu, kas bija aizdzinusi kādreizējo dabas klusumu un apcerīgumu, baznīca saglabāja līdz pat šai dienai vientiesīgas ticības elpu.
Laika zoba saēstās un ķirmju sagrauztās sienas bija apkarinātas ar svētbildēm, kas lielākoties bija cēlušās no aizkustinoši bērnišķīgās kādreizējo mūku mākslas un ticības izpratnes. Dievmātei, kas tur rokās Jēzus bērniņu un ar dusmām secina, ka viņas tikko ievīstītais puisēns atkal ir nokārtojis savas darīšanas autiņos, bija jaunas zemnieku sievas seja. Pūķis, ko nogalina svētais Serafims ar šķēpu, izskatījās pēc pārlieku milzīgas sliekas, kas dīvaina dabas untuma dēļ staigā uz vārnas kājām. Un līdzīgi bija arī-ar citiem attēliem. Sevišķi uzkrītošs bija svētais Masarions, audēju un audumu krāsotāju aizstāvis. Vai nu māksliniekam bija izbeigušās īstās krāsas, vai ari viņš gribējis simboliski pasvītrot Masariona nozīmi ar neparastu krāsu salikumu: viņa bārda spīdēja gaiši zaļa, seja oranži dzeltena, svārki indīgi lillā, kurpes debesu zilas. Bet kāda vaina? Svētais, krāsains kā varavīksne, izskatījās ļoti apmierināts, un droši, ka arī no viņa lūdzēju puses nebija pausts nekāds sašutums. Attēls joprojām karājās savā vietā līdzās citiem svētajiem, kas vairāk vai mazāk labvēlīgi noskatījās lejup uz ceļos- nokritušajiem ticīgajiem.