Grēcīgais pops nometās dievmātes priekšā cejos un apzvērēja vēlreiz, ka paturējis grāmatu nevis aiz mantrausības, bet tikai aiz pašaizliedzīgas vēlēšanās pusi no ieguvuma atdot draudzes trūcīgajiem. Zibens izgaismoja šauros, raibos baznīcas logus, izbiedēdams popu. Viņš pārmeta krustu sešas reizes pēc kārtas un devās uz baznīcas svētāko vietu, uz sakristeju. No turienes svētais tēvs iegāja ģērbkambarī, kur stāvēja galds, daži krēsli un skapis mises piederumiem un tērpiem. Te bija vēl tumšāks nekā baznīcas jomā, jo gaisma ielija tikai pa mazu lodziņu.
Tēvs Sergejs, labi pazīdams telpu, pietipināja pie skapja, atslēdza to vaļā un izņēma «Kāda vecticībnieka tikumību».
Un Ēriks — kur bija paslēpies Ēriks?
Izdzirdot tuvojamies popa st>lus, viņš bija iespiedies stūri blakus skapim un turējās klusu kā pelīte. Zēns novēroja, kā pops paņem grāmatu, kuru viņš veltīgi bija meklējis, un neredzēja nekādu iespēju izraut mantkārīgajam dieva kalpam laupījumu no rokām. Taču visjaunākais bija neciešamā kņudēšana mugurā. Viņš berzēja muguru pret sienu, kņudēšana pārgāja uz kāju pirkstiem. Ēriks bez žēlastības kāpa pats uz savām kājām, kņudēšana, arvien' neizturamāka, meklēja jaunu darbības vietu un atrada to vienā no visjutīgākajām vietām — degunā. Prātu varēja zaudēt, asaras sprāga vai no acīm. Ēriks mīcīja savu degunu, it kā tas būtu no gumijas, iebelza tam ar dūri, urbināja to izmisumā ar pirkstu, nekas nelīdzēja, bija jāšķauda.
Šķaudiens, kas atskanēja no viņa deguna, radīja negaidītu iespaidu uz popu. «Kāda vecticībnieka tikumība» izkrita tēvam Sergejam no rokām, un viņš palika nekustēdamies stāvam. Arī Ēriks nekustējās. Zēns gaidīja, ka pops viņu kuru katru mirkli atklās. Tēvs Sergejs labu brīdi blenza uz tumšo stūri, no kurienes bija nācis šķaudiens, taču vairāk neko nedarīja. Vai viņam bija bail? Tā likās. Tad pops pēkšņi noliecās, paķēra grāmatu un drāzās, ko kājas nes, uz baznīcas izeju. Lai cik zaimojoši tas liktos, viņš laukā jutās drošāk un visu nešķīsteņu mazāk apdraudēts nekā zem dievnama jumta.
Pēdējā akcija popa mantrausības dēļ bija cietusi neveiksmi, tas aizkaitināja Vovku un viņa draugus līdz neprātam. Zēni bija sapulcējušies aiz dēļu sētas, kas nošķīra popa dārzu no viņu pagalma, un lūrēja pa spraugu uz nameli ar stikla verandu.
Kā vecs jūras laupītājs Vovka apbēra garīdznieku ar dažnedažādiem lāstiem.
— Ir gan muldoņa! Un tāds vēl sprediķo cilvēkiem dievvārdus! Katram vārdam viņa rīklē vajadzētu pārvērsties par krupi!
— Tas viss ir jauki un labi, — Ļovka viņu pārtrauca, — bet ko tas mums līdz? Viņam ir grāmata, bet mums tās nav.
— Mēs viņam vienkārši uzbruksim un izrausim to ar varu.
— Un pēc tam? Nonāksim grūti audzināmo namā un varēsim dažus gadiņus rīt auzu tumes.
— Uzbrukums te neder, — Jānis atbalstīja Ļovku. — Jāizdomā kaut kas cits.
— Varbūt derētu pamēģināt ar aizkapa balsīm? — ierosināja Ēriks, kurš piedalījās šajā izšķirošajā apspriedē, par spīti briesmām, ka viņu kāds no īrniekiem varētu atklāt.
— Uz aizkapa balsīm viņš neiekritīs, — Vovka sacīja. — Jāizdomā kaut kas oriģinālāks.
— Tavas mūžīgās oriģinalitātes! — Ļovka tik tekoši izrunāja sarežģīto svešvārdu, it kā latīņu valoda būtu viņa mātēs valoda. — Tās mums ir sagādājušas pietiekami daudz klapatu. Manuprāt, jāiet un tik ilgi jāmēģina apelēt pie popa sirdsapziņas, kamēr viņš atdod naudu. Un, ja ne, piedraudēsim ar policiju.
Labāka priekšlikuma nevienam nebija. Zēni ierāpās cauri sētai dārzā un manījās uz koka māju.
Pops stāvēja virtuvē pavarda priekšā un urķējās pa lielo skārda katlu. Ar putu smeļamo karoti viņš izvilka grāmatu no katla un nolika to uz virtuves galda, lai rūpīgāk izskatītu. Uzmanīgi viņš sadalīja grāmatu pa daļām un beidzot izvilka kaut ko baltu. Tā bija aploksne, kur Zvaigznītes tēvocis bija ielicis naudaszīmi!
— Viņam tā ir rokā! — Vovka novaidējās. — Ja viņš neatdos naudu, es viņam sprandu aplauzīšu!
Taču tik traki nebija, un Vovka iztika bez auzu tumes audzināšanas iestādē. Atplēsis aizlīmēto konvertu, pops tajā atrada tikai zīmīti, kas bija aprakstīta ar nesalasāmiem vārdiem, nekā vairāk! Viņš stāvēja, kā smaga likteņa trieciena ķerts, tad novēlās uz krēsla; vilšanās bija tik smaga, ka atsacījās klausīt kajas.
Tā kā naudas aploksnē nebija, sagruva arī zēnu pēdējā cerība. Teju, teju viņus botu uzveikusi dziļa sakāves sajūta, kad dārzā atskanēja soļi. Zēni noslēpās aiz dekoratīvas koka sēnes un, ne pa jokam apstulbuši, pamanīja, ka popa mājas virzienā dodas kāds vīrietis, ar kura uzrašanos viņi bija rēķinājušies vismazāk. Tas bija namsaimnieks Peka.