Verandas durvju priekšā viņš apstājās un vairākkārt pieklauvēja. Beidzot pops atvēra un ielaida ciemiņu.
Vovka piedāvājās par šo apmeklējumu noskaidrot kaut ko tuvāk. Viņš aizrāpoja līdz mājas stūrim un no turienes uz verandu. Zem verandas stikla sienas zēns notupās un klausījās.
Jau pirmie vārdi, kurus Vovka sadzirdēja no namsaimnieka mutes, piesaistīja viņa uzmanību. Neticami, bet fakts: ceļā bija devies vēl viens laimesta mednieks.
— Es nāku pie jums ar mazu lūgumu, godātais tēv Sergej, — Vovka dzirdēja namsaimnieku sakām.
— Esmu kurā katrā laikā jūsu rīcībā, godātais Pekas kungs, — pops atbildēja, tik tikko valdīdamies.
— Pie mūsu grāmatu tirgotāja Staubiņa es pirms neilga laika redzēju kādu grāmatu, — Peka turpināja, — tā saucās, ja nemaldos, «Svētā tikumi». Sī grāmata, kas pieder jums, mani interesē vairāku iemeslu dēļ, tāpēc arī gribēju lūgt, vai jūs man nevarētu to aizdot.
— Kāpēc tad jūs interesē šī grāmata? — Popa acis kļuva šauras. — Cik man zināms, jūs taču esat protestants, godātais Pekas kungs.
— Jā, godātais tēvs, bet mani vajā šaubas, vai tā ir īstā ticība. Tāpēc arī es lūdzu šo grāmatu. Tai jādzēš manas šaubas un jānorāda man pareizais ceļš.
— Cik ļoti es vēlētos jums palīdzēt, — pops nopūtās, — diemžēl es jums to grāmatu nevaru iedot.
— Vai tad jums tās vairs nav? — Peka vaicāja un pagrieza galvu uz durvju pusi.
Tur stāvēja Vovka. Tik ātri kā šoreiz viņā vēl nebija nobriedusi neviena ideja. Jau izdzirdot Pekas pirmos vārdus, zēns bija aptvēris, ka viņam jāiejaucas sarunā.
— Labdien, tēv Sergej, labdien, Pekas kungs! Atvainojiet par traucējumu, bet, šķiet, kaut kas ir noticis ar jūsu vistām, tēv Sergej. Tās saskrējušas pa sētas caurumu mūsu pagalmā un no turienes uz ielas, tā sacīt, pašā lielpilsētas centrā. Ja nāks kāda smagā mašīna, pāri paliks tikai asiņainas spalvas.
— Pie joda, atkal šīs nolādētās vistas, — popam paspruka lāsts. — Noķer tās, un es tev iedošu desmit santīmu saldējumam.
— 'Norunāts. Tikai jums jānostājas pie dārza vārtiņiem un jāsagaida savas vistiņas. Viens es netikšu galā.
Kas popam cits atlika kā atvainoties Pekām un sekot Vov- kam. Viņa vistas galu galā bija tīrasiņu itālietes, un būtu liels zaudējums, ja kāda smagā mašīna tās samīcītu plakanas.
Tiklīdz Vovka bija dabūjis popu laukā, viņš bez ceremonijām sacīja:
— Es neizvedu jūs laukā vistu dēļ, es jums gribu piedāvāt kādu darījumu.
— Darījumu? — pops brīnījās.
— Es zinu, kāpēc Peka sēž pie jums, un, ja jūs mani uzklausīsiet, jūs varat šo liekuli aptīrīt, mazākais, par dažiem simtiem latu.
— Aptīrīt? Kas tie par vārdiem, kas nāk no lavas mutes? Neaizmirsti, ar ko tu runā, neaudzināto zeņķi.
— Kāda nozīme vārdiem? — Vovka viņu pārtrauca. — Es pateikšu, kā jums jārīkojas, bet jūs no tās naudas iedosiet simt latu Zvaigznītei, lai šis Peka nevarētu viņu izmest uz ielas. Norunāts?
— Es vispār nesaprotu, par ko tu runā.
— Kas tur ko nesaprast? — Vovka pielika muti popa ausij, un tas, ko viņš tad iečukstēja šajā pasaulīgo grēku klausulē, bija lasāms dieva kalpa sejā. Tajā uzradās pārsteigums,
tad ziņkāre un tad, ak, daudz par ātru izgaistošs sašutums, un pēdīgi, ak, ilgi paliekoša alkatība.
Kad pops atgriezās, Peka jau bija kļuvis pagalam nepacietīgs. Tomēr viņš apslēpa šo nepacietību un apvaicājās, vai tēvs Sergejs dabūjis noklīdušās vistiņas nožogojumā.
— Jā, jā, šoreiz iznāca pavisam vienkārši.
— Vai jūs pazīstat šo zeņķi, šo Avotiņu? Esmu dzirdējis, ka viņš esot viltīgs palaidnis.
— Gluži tik slikts viņš nav. — Pops apgarots raudzījās debesīs. — Kad es ar zēnu parunāju, man allaž izdodas viņā modināt labo.
— Tā ir jūsu specialitāte — šķīstīt dvēseles. — Arī namsaimnieks pavērās debesīs. — Bet atgriezīsimies pie grāmatas. Vai jums tās vairs nav?
— Jūs domājat «Ceļu uz svēto dzīvi»?
— Tā pati laikam būs.
— Ir gan, tā grāmata man ir, tikai iedot es jums to nevaru. Ikvienu citu, lūdzu. Te ir «Taka uz gaismu» vai «Patiesā dzīve», vai…
— Ļoti laipni no jūsu puses, es sirsnīgi pateicos, tikai visas šīs grāmatas man neko nedod. «Ceļu uz svēto dzīvi» inan nespēj aizstāt neviena cita. Ar to man saistīts īpašs notikums..
— Interesanti. Ari es īpaša notikuma dēļ taisni šo grāmatu nevaru izlaist no rokām.
— Kas tad tas par notikumu, ja atļauts jautāt?
Pops dziļi ievilka elpu, it kā melošanai tās vajadzētu vairāk nekā taisnības sacīšanai. Un viņš meloja, jāteic, nemaz ne tik slikti.
15'
227
— Tas saistīts ar kādu apskaidrību, godātais Pekas kungs, kas nāca pār mani Lielajā Piektdienā. Kamēr es te sēdēju krēslainā verandā, cauri dārzam atpeldēja kāds gaismas tēls. Tā bija vecā, nesen mirusī, ļoti, ļoti ticīgā Bezsvetova, kartonāžas fabrikanta māte. Viņa sacīja man: «Tēv Sergej, manis atstātajā mantojumā bija kāda grāmata, tā saucas «Ceļš uz svēto dzīvi». So grāmatu kopā ar citām svētajām grāmatām mans dēls atdevis pārdošanai grāmattirgotājam Staubiņam. Iegādājies šo grā
matu mūsu baznīcai, un tā nesīs lielu svētību.» Vai tagad jūs saprotat manu atsacīšanos, godātais Pekas kungs?
Vai nu viņš muld par deviņiem mēmiem, domāja Peka, vai arī no žūpošanas nav vairs īsti spējīgs atbildēt par savu rīcību. Vecā Bezsvetova, šī indīgā čūsku vecene, esot gaismas tēls!
Un tomēr viņš runāja ļoti iejūtīgi:
— Tagad es jūs saprotu, godātais tēv Sergej. Un vēl vairāk — man gandrīz metas, ja tā var sacīt, svēta zosāda. Dīvaini, vairāk nekā dīvaini, jo, runādams par kādu īpašu notikumu, es domāju to pašu labo Bezsvetovu. Nesen arī man parādījās viņas gaismas tēls.