Tagad pat tēvam Sergejam bija par daudz gaismas, un viņš sāka mirkšķināt savus viegli iekaisušos plakstiņus. Viņa izbrīns par vecās, mirušās Bezsvetovas naksnīgajiem klejojumiem bija pilnīgi saprotams.
— Tas nu gan ir savādi, — viņš sacīja. — Dzīva būdama, Bezsvetova baidījās soli paspert, jo viņai taču bija podagra, un tagad pēkšņi šī apkārtceļošana. Tātad viņa ir bijusi arī pie jums?
— Jā. Un man viņa teica tā. «Mīļais Peka,» viņa sacīja, «tu pazīsti mani un zini, kāda es biju dzīvē — mantrausīga, ērcīga un kašķīga, patiešām nekāds paraugs kristīgai pazemībai. Taču, tiklīdz es biju uz mūžiem aizdarījusi acis, erceņģelis Serafims apžilbināja mani ar īstas atskārsmes spožo gaismu. Un tāpēc es esmu ieradusies pie tevis, brāl Peka. Kā ikviena zemes cilvēka laiks — arī tavs ir ierobežots, tāpēc izmanto to, ziedodams sevi turpmāk vecticībnieka patiesai dzīvei. Par pavadoni ņem kādus svētos rakstus, kas arī man daudz palīdzējuši, un proti — «Ce|u uz svēto dzīvi».»
Viņš grib mani izāzēt — tā bija popa pirmā doma. Un otrā: tas tev maksās vienu simtu vairāk, draudziņ!
— Tas nudien ir brīnums, — tēvs Sergejs sacīja, — kaut arī es nesaprotu, kā vecā Bezsvetova var stāstīt par vienu un to pašu grāmatu jums vienu un man gluži ko citu. Viņai laikam galvā kaut kas mazliet sajucis.
— Bet atļaujiet, tēv Sergej!…
— Zinu, zinu, ko jūs, mīļais, gribat teikt. Bet fakts paliek īakls — Bezsvetova man pareģoja, ka grāmata nesīs lielu, ļoti lielu svētību mūsu baznīcai, un jums viņa pačukst pavisam ko •citu. Pats redzat — visai dīvaini. Ko lai dara — tādas ir šīs vecās sievas! Pēcpusdienā vairs neatceras, ko priekšpusdienā runājušas.
— Bet godātais tēv Sergej!
— Nē, tas mani patiešām satrauc. Man viņa pieskandina pilnas ausis, ka es svētības dēļ nedrīkstu izlaist nekad šo grāmatu no rokām, bet jums viņa muld, ka jums tā grāmata svētības dēļ jāpaņem no manis. Kā lai to saprot?
Ak tu, vecais, viltīgais krāpniek, domāja Peka, tu tikai gribi uzsist cenu.
— Varbūt tas tomēr viens ar otru saistītos, ja es jūsu baznīcai ziedotu kādu summiņu, — Peka nopūzdamies sacīja.
— Summiņu? Ko jūs saprotat ar vārdu «summiņa»?
— Tagad, kad man kā namsaimniekam laiki kļūst arvien sliktāki, jo cilvēki labāk ļauj sevi izlikt uz ielas nekā samaksā īres naudu, domāju, ka divdesmit latu ir pieklājīga summa. f
— Ko, divdesmit latu? Liekas, es labi nesadzirdēju?
— Bet atļaujiet, mūsdienās no divdesmit latiem strādnieku ģimene pārtiek gandrīz veselu nedēļu.
— Kāds sakars strādnieku ģimenei ar debesu valstību?
— Nu, labi, runa ir par manas dvēseles veselību, lai būtu piecdesmit latu.
— Tūkstoti!
— Ko, kā? Tūkstoti?! Tagad, liekas, es lāgā nesadzirdēju?
— Es prasu par grāmatu tūkstoš latu, un tas vēl ir maz, jo runa ir par mūsu baznīcas svētību.
— Atļaujiet, jūs laikam neesat pie pilna prāta, godātais! Tūkstoš latu nav vērts viss jūsu ķirmju sagrauztais sīpolu šķūnis.
— Labi, lai paliek. Vai es jums uzbāžos vai jūs man?
— Lūdzu, ja jūs tā, tad mums vispār vairs nav ko runāt. Es cerēju pie jums kā pie priestera rast izpratni un atbalstu, bet redzu, ka man ir darīšana ar farizeju un naudas mijēju. Dzīvojiet vesels, un mani labākie sveicieni Bezsvetovai, ja vecā jūs vēlreiz apciemos. — Peka, no sirds sašutis, piecēlās un gribēja atstāt verandu.
Pops saprata, ka uzšāvis ar savu prasību par augstu.
— Tātad mans pēdējais vārds un tikai tāpēc, ka es patiesi esmu nobažījies par jūsu dvēseles veselību, — pieci simti.
— Un mans pēdējais vārds — piecdesmit.
Viņi vienojās par simt septiņdesmit.
Abu atvadīšanās bija īsa. Peka gribēja cik iespējams ātrālc pārmeklēt grāmatu, pops naudu pēc iespējas ātrāk noglabāt.
Taču, tiklīdz Peka bija verandu atstājis, ienāca Vovka, Jānis un Ļovka. Kā jau tas nemaz citādi nebija domājams, pops mēģināja zēnus paēdināt ar drupačām.
— Tad būs darbs policijai, tēv Sergej, — Jānis mierīgi sacīja. — Mēs ļaunākajā gadījumā dabūsim pērienu, jūs turpretī vienu divus gadiņus cietumsoda. Tāpēc lieciet vien simtu galdā, jūsu paša labā.
— Simt latu, kad grāmata bija mans personiskais īpašums, un es par to dabūju tikai simt septiņdesmit! — pops spiedza. — Nē, pie visiem svētajiem, nē un vēlreiz nē! Lūdzu, ejiet uz. policiju, tad mēs redzēsim, kurš vispirms nonāks cietumā.
Pēc ilgas kaulēšanās tika panākta vienošanās: katrai no abām partijām vajadzēja saņemt pusi no summas. Šņākdams aiz dusmām, pops atlasīja no naudas, ko tikko bija Pekām izkrāpis,, netīrākās banknotes un nosvieda uz galda. Pa vidu pat bija piecdesmitlatnieks, pārplēsts un salīmēts ar papīra strēmeli. Jānis iebāza naudu kabatā, un zēni, paldies nepateikuši, devās prom.
— Piecpadsmit latu vēl trūkst, — Jānis informēja Ēriku, kad viņi bija atgriezušies paslēptuvē aiz zārcinieka darbnīcas.
— Ko lai dara? Tik daudz naudas mēs nekad nesavāksim, — Ļovka sacīja.
— Ja es būtu jau mājās, — Ēriks nopūtās, — tad es varbūt varētu aprunāties ar tēvu.
Vovka, saraucis pieri domu grumbās, uzsita ar pirkstiem knipi.
— Man ir!
• — Kas tev ir — tukšums galvā? — Ļovka apvaicājās.
— Man ir ideja. — Vovka saņēma Ēriku zem rokas. — Nāc, mēs tevi tūliņ aizvedīsim uz mājām.
— Un kas man jāsaka? …
— Tu visu laiku teiksi tikai vienu un to pašu — es gribu uz Āfriku, es gribu uz Āfriku.
— Bet es nemaz vairs negribu.
— Vecīt, neesi tik neattapīgs. Tu tikai izliksies — un šī ideja dos mums piecpadsmit latu.
— Bet kā? — Ēriks joprojām nekā nesaprata, un arī pārējie mazlietiņ šaubījās, vai Vovkam tomēr galvā nav tukšums. Taču viņu šaubas izzuda, kad Vovka paskaidroja, kas viņam padomā.