Upīštēvs sēdēja savā atzveltnes krēslā blakus gumijkokam. Atkal viņš satraukts lasīja priekšā ne mazāk satrauktajai pamātei savas atvases atvadu vēstuli, kaut arī viņi katru teikumu tajā zināja no galvas.
— «… uzskatu par nepieciešamu izbeigt savu līdzšinējo dzīvi… Es dzirdu kādu balsi saucam: dodies svešumā, tur tu jutīsies labāk nekā šeit, kur tev šķietami nekā netrūkst, atskaitot mīlestību, siltumu un iejūtību. Sūtu jums pēdējos sveicienus. Jūsu nevainīgais un nepamatotu aizdomu un nekrietnas izturēšanās salauztais Ēriks.»
— Un mēs taču vienmēr gribējām tikai to labāko, vienmēr tikai to labāko, — pamāte šņukstēja.
— Ja mēs vismaz zinātu, kur viņš patlaban klīst. — Upīštēvs tukšu skatienu blenza grīdā.
— Pie visa ir vainīgi tikai šie ielu vazaņķi!
— Nemeklēsim vainu citos, Amālij. Atliek man tikai atcerēties, kā es savās neizmērojamās dusmās metos viņu pērt! Un tu ar savām mūžīgajām pamācībām, kas burtiski sasēja zēnam rokas un kājas, nebiji labāka.
— Jā, jā, pie visa esmu es, es viena vainīga! — pamāte raudādama iesaucās. — Vienmēr, ja notiek kaut kas slikts, es esmu tā vainīgā. Pat toreiz, kad tu pazaudēji savu kabatas portfeli, tu uzbruki man, tieši tāpat kā tagad.
— Bet nē taču, Amālij, tā es to nebiju domājis. Vainīgs viens vai otrs, galvenais, lai zēnam negadītos nekas Jauns un viņš atrastu ceļu uz vecāku mājām.
— Cerēsim, cerēsim to labāko, Kārli. Ja tikai es nebūtu lasījusi, ka Amerikā vien katru gadu pazūd vairāk nekā divi tūkstoši bērnu.
— Bet mēs dzīvojam nevis Amerikā, Amālij, bet Latvijā, kur valda likums un kārtība.
— Tu aizmirsti meiteņu tirgotājus, par kuriem nupat rakstīja avīze.
— Meiteņu tirgotāji? Bet mūsu Ēriks taču ir zēns un nevis meitene!
— Labi, bet kas zina, vai meiteņu tirgotāji medī vienmēr tikai meitenes. Varbūt viņi izņēmuma kārtā tirgojas arī ar zēniem.
Amālij, lūdzu, izbeidz, citādi… citādi tu mani galīgi iedzīsi izmisumā un es atkal visu nakti nevarēšu gulēt.
Atskanēja zvans, un pamāte devās atvērt. Bļāviens, kas izlauzās pār viņas lūpām, lika Upīštēvam satrūkties.
— Kas noticis? Vai mūsu Ērikam kas atgadījies? — Viņš. pielēca no atzveltnes krēsla, tad iekrita tajā atpakaļ.
Istabas durvīs stāvēja Vovka un Jānis, un starp viņiem — mīļais, labais Ēriks.
— Upīša kungs, — Vovka ņēma vārdu, — mēs pārvedam jūsu dēlu atkal vecāku mājā, kaut arī viņš ar rokām un kājām pretojas.
— Es gribu uz Āfriku, — Ēriks sacīja un izlikās, ka grib mukt prom.
— Erik! — Vovka satvēra viņu pie rokas. — Ko tu iesāksi Āfrikā? Tur tu izkusīsi no karstuma, un tur ir čūskas, kas var aprīt pat krokodilu. Paliec labāk mājās!
— Nē, es gribu uz Āfriku, — bēglis tiepās.
— No kurienes tad tu esi ieradies, mans bērns? — Upīštēvs beidzot iesaucās.
— Mēs viņu novedām no tvaikoņa «Aīda», — Jānis sacīja.
— Viņš bija noslēpies kravas telpā, un kuģis būtu teju, teju aizgājis taisni uz Zanzibāru, — papildināja Vovka.
— Ak dievs! — Pamāte sasita plaukstas. — Kravas telpā
uz Zanzibāru! Pēc tāda viņš izskatās, nošmulējies un netīrs.
— Es gribu uz Āfriku, — Ēriks atkārtoja trešo reizi. — Mani šeit neviens neciena un vienmēr lamā, tāpēc es gribu atpakaļ uz kuģi, es gribu braukt uz Āfriku.
— Bet Erik, bērns! — Upīštēvs piespieda dēlu pie krūtīm.
— Redzi, Erik, vecāku mājā tomēr ir visjaukāk, ar to nevar sacensties neviena Āfrika, — Vovka izjusti sacīja.
Un šoreiz Ēriks vairs neteica, ka grib uz Āfriku. Toties viņš smalki aprakstīja Rīgas ostu un kuģi, kurā bijis noslēpies, un kā viņu pēdējā brīdī atraduši jaunie draugi, un kā viņš ticis izglābts no bojāejas.
— …citādi manas mirstīgās atliekas jau drīz vien kaltētos tropu saulē.
Upīštēvs no izbrīna purināja galvu, taču varēja redzēt, ka viņš par dēla piedzīvojumiem ir gluži vai lepns. Tā Ērikam nenācās grūti skart jautājumu, kas bija viņam un viņa draugiem svarīgs. Zēni gan esot viņu no postošā Āfrikas brauciena izglābuši, taču nonākuši konfliktā ar ostas policiju, kas pierakstījusi to vārdus, lai no katra iekasētu pa pieciem latiem soda naudas.
Ēriks dabūja piecpadsmit latu un piecus latus pa virsu, lai varētu savus draugus pacienāt ar saldējumu un aizvest uz kino.
Kad Ēriks bija nomazgājies un pārģērbies, viņš kopā ar zēniem, priekā starodams, devās prom. Viņi gāja uz grāmaisie- tuvi, lai paskatītos, vai tur nav atnākusi Zvaigznīte. Simt latiem vajadzēja meiteni atbrīvot no visām bailēm un raizēm.
Zvaigznīte bija atnākusi, un Vovka nespēja atturēties neteicis īsu uzrunu, jo naudas nodošana, kā viņš sacīja, esot emocionāla kulminācija viņu cīņā par taisnību un pret netaisnību.
Taču emocionālā kulminācija sekoja tikai tad, kad pie darbnīcas sliekšņa parādījās Peka. Uzreiz varēja redzēt, ka viņš dārgi nopirktajā grāmatā loterijas biļeti nav atradis un ar karsti kūpošajiem kartona gabaliem apsvilinājis tikai pirkstus. Zibenīgā apjausma, ka piedzīvotā iekrišana nav notikusi bez
Vovkas «zagļu bandas» līdzdalības, pamudināja viņu steigties- uz grāmatsietuvi, kur varētu būt bandas paslēptuve.
Zēnu izskats, šķiet, apstiprināja namsaimnieka nojautu. Viņš šņākdams pavaicāja Zvaigznītei, vai viņas tēvocis joprojām sēžot cietumā un kā būšot ar īres naudu. Viņš negaidīšot nevienu dienu ilgāk, un, ja rīt meitene nevarēšot samaksāt, tad viņai jāpazūd ar visām mantām, jo viņš gribot attiecībās beidzot ievest kārtību.