Atskanēja lieli smiekli. Zem šī spilvena Zvaigznītes tēvocis, pirms tika aizvests uz policijas iecirkni, bija paslēpis tos simt latus, un uz šī paša krēsla Vovka bija sēdējis, iejuzdamies detektīva lomā un saspringti domādams. Viņš tātad bija sēdējis- uz naudas ijn gudrojis, kur nauda varēja būt pazudusi.
Tas bija vienīgais, ko Vovkam īsti nepatika atcerēties, taču arī viņš iesmējās.
Līdz ar to šis stāsts ir galā.
Kas notika ar draugiem, pirmām kārtām ar Vovku, vēlāk — tas jau būtu cits stāsts.
Pēcvārds
Grūti aizvērt Borisa Djačenko stāsta «Satraukums Ķēniņa ielā» pēdējo lappusi, lai vēlreiz bridi domās nepakavētos pie mazo rīdzinieku Vovkas, Ļovkas, Ērika, Zvaigznītes, Jāņa un viņa mazā brālīša Kārlīša piedzīvojumu pārbagātajām gaitām 1936. gada pavasara nogalē. Vecajiem Rīgas iedzīvotājiem šis stāsts atsauc atmiņā viņu bērnības un jaunības dienas, bet jaunos lasītājus ieved pavisam svešādā pasaulē. Sājos vairāk nekā piecdesmit gados, kuri lasītāju šķir no stāstā tēlotajiem notikumiem, Rīgas seja ir pārmainījusies līdz nepazīšanai. Tā ir tā pati Rīga, kurā izdomas bagātais un drosmīgais Vovka ar saviem biedriem cīnījās par taisnību, un tā tomēr vairs nav tā Rīga, kurā mēs dzīvojam tagad. Pat Ķēniņa ielas vārds ir izzudis no Rīgas ielu saraksta, bet tās vietā parādījies cits nosaukums — Vāgnera iela. Taču man kā vecam rīdziniekam taisnības labad jāsaka: autora stāstā dotais ielas nosaukums nav tieši saistāms ar Vecrīgas bijušo Ķēniņa ielu. Videi, kurā risinās stāsta notikumi, nav nekas kopīgs ar Vecrīgu, bet tajā spilgti saskatāmi toreizējās Maskavas priekšpilsētas raksturīgie vaibsti. Maskavas priekšpilsētu toreiz apdzīvoja mazturīgi ļaudis •— strādnieki, dažādi amatnieki, sīktirgotāji, ormaņi. Tie bija dažādu tautību pārstāvji — visvairāk latvieši, krievi, poļi, lietuvieši un ebreji. Un šā rajona jauktās sabiedrības ikdienas dzīve diezgan krāsaini atšķīrās no Vecrīgas pelēcīgā, mierīgā ritma, kāds tur valdīja šaurajās ieliņās. Alaskavas priekšpilsētas zēni bariņos, allaž aizņemti savās nebeidzamajās spēlēs, kā dzīvsudrabs nepagurdami kustējās ielās. Tie nebija nekādi paipuisīši, ne mazums ari blēņu tika pastrādāts, bet, ja vajadzēja kādu aizstāvēt pret netaisnības pārinodarījumu, tad viņi rīkojās ar sirdsdegsmi, kā vien praz- •dami un mācēdami. Kaut arī Maskavas «forštates» zēni darīja savus darbus, kurus pieaugušie dažkārt dēvēja par nedarbiem, tomēr galu galā no viņiem izauga stipri vīri, kas Lielā Tēvijas kara laikā prata varonīgi cīnīties par savas dzimtās Rīgas atbrīvošanu no hitleriskajiem okupantiem, bet pēc kara palīdzēja savai pilsētai sadziedēt karā gūtās brūces. Atvadoties no Vovkas un viņa tuvākajiem draugiem, gribas ticēt, ka arī no viņiem izauga labi cilvēki, kas saviem Rīgas vienaudžiem darīja godu vienmēr un visur, lai kādus pārbaudījumus tiem nāktos izturēt.
Ja atceras to gadu sabiedrības gaisotni, kurā auga un veidojās Vovka un viņa draugu pulciņš, tad nevar nepieminēt, ka autors stāstā lielu vietu ierādījis policijas iecirkņa kārtībniekam Vurgkam. Viņš parādīts tik nepievilcīgā gaismā, ka lasītājam, kas nezina tālaika apstākļus, var rasties šaubas: vai patiesi kādreiz Rīgā rūpes par kārtību atradušās tādu policistu kā Vurgks rokās? Un tad man prātā nāk trīsdesmito gadu nogale, kad arī es dzīvoju Maskavas priekšpilsētā. Toreiz Daugavpils ielā atradās 9. policijas iecirknis, kurā strādāja viens no kārtībniekiem, uzvārdā Treijs. Kad stāstā «Satraukums Ķēniņa ielā» iepazinos ar policistu Vurgku, tad tūliņ atcerējos kādreizējo šā iecirkņa kārtībnieku Treiju un nospriedu, ka rakstnieks B. Djačenko laikam arī pazinis Treiju.
Man acu priekšā nekad neizgaisīs trīsdesmito gadu vasaras novakarēs desmitiem reižu redzēta aina Ludzas ielā. Toreiz pēc dienas darbiem šejienes cilvēki mēdza reižu reizēm krēslas stundās pirms došanās pie miera pulcēties uz ielas, lai paelpotu svaigu gaisu, satiktos ar kaimiņiem un kopīgi patērzētu. Vecāki cilvēki tad sasēdās ārpusē uz māju kāpnītēm, vidējās paaudzes viri un sievas sastājās turpat bariņos, bet jaunieši un bērni drais- kojās pa ielas vidu. Bija dzirdamas gan klusas, gan ska|as ļaužu valodas un smiekli, ieskanējās pa dziesmai. Bet tad piepeši viss uz brīdi apklusa un kā spējš vēja brāziens ielu pāršalca: «Treijs nāk!» Un vienā mirklī viss pārmainījās. Kailajiem stilbiem zibot, pirmie no ielas nozuda bērni, tūliņ aiz viņiem sekoja jaunieši un pieaugušie, uz kāpnītēm palika sēdam vienīgi sirmgalvji. Iela nu bija kā izmirusi, un pa to lepni, krūtis izriezis, ar savu varas zizli — gumijas rundziņu pie rokas — vakara apgaitu Ludzas ielā veica Treijs. Par viņa bardzību klīda visādas valodas, un to, ka tās acīmredzot bija pamatotas, visskaidrāk liecināja šī pārsteidzošā ļaužu reakcija. Tādēļ Vurgkam manās acīs ir liela līdzība ar Treiju. Un, J<aut arī ne visi Rīgas policisti tajos gados bija gluži kā Treijs un ne visi rīdzinieki no policista bēga, ieraugot to pretimnākot, tomēr baidīties baidījās ikviens. Visi labi zināja, ka gumijas rundziņas, kas policistiem vienmēr bija pa rokai, viņi nenēsāja, lai pušķotu savu mundieri, bet tās viņiem bija vajadzīgas ātras tiesas spriešanai… Un šo trīsdesmito gadu Rīgas īstenību stāsta autors centies parādīt, zīmējot Vurgka tēlu.
Taču ne tikai Vurgks ietekmēja to garīgo atmosfēru, kurā auga un veidojās Vovka, Ļovka, Jānis, Kārlītis, Ēriks un Zvaigznīte. Tā bija raibu raibā sabiedrība, kurā katram tās loceklim piederēja sava loma. Tur bija grāmatu sējējs Krasts un grāmatu tirgotājs Staubiņš, namsaimnieks Peka un miesnieks Bulduris, galdnieks Romis un kādreizējais tiesu ierēdnis Cīrulis, nelielas ormaņu firmas vadītājs Upīštēvs un pops Sergejs, profesors Ilrnis un zīlniece Grābe, zobārsts Alksnis un skolotājs Zelmiņš. Dažāds bija viņu mantiskais un sabiedriskais stāvoklis, dažāda viņu domāšana un ideāli, dažāds viņu dzīves galveno vērtību mērs. Sajā daudzveidīgajā sabiedrībā jaun- ienācējam rūti nācās atrast īsto kompasu, kas palīdzētu pareizi orientēties tik haotiskajā ideālu un uzskatu pasaulē. Par godu nule izlasītā stāsta jaunajiem draugiem jāsaka, ka viņi sev ceļrādi bija atraduši.. Viņu rīcības motīvi meklējami tādās kvalitātēs kā cilvēcība, draudzība, biedriskums un cīņa par taisnīgumu. Ejot šo ceļu, cilvēks nekad neaizies maldu takās.