Tagad viņš bija pārcēlies uz Jelgavu, un Buldura kundze arvien skaidrāk apjauta, cik nelaimīga ir viņas laulība. Bērza laikos bija pavisam citādi. Cik viņai toreiz bija laimīga laulība! Nekad viņai nebija grūti izturēties pret savu vīru — lopu slak- "teri — laipni, vienmēr viņa bija rūpējusies, lai vīrs rītos aizietu no dzīvokļa apmierināts, vienmēr viņa vakaros bija sagaidījusi viņu ar mīļiem vārdiem.
Bet tagad? Tādi strīdi kā šodien atkārtojās katru dienu, bezatbildīga dīkdienība Buldura kundzei kļuva par ieradumu.
Viņa pavērās pa logu uz kaimiņa, popa Sergeja, dārzu. Šķūnis šķīra dārzu no abu īres namu pagalma. Un uz šī šķūņa jumta, pat ne desmit soļu attālumā no loga, Buldura kundze pamanīja kādu jaunu vīrieti darba drēbēs. Tas bija skārdnieku Alfons, kas jau sen meta acis uz Buldura kundzi. Viņš laboja •šķūņa notekas.
Iegrimis darbā, viņš miesnieka kundzi nemaz neievēroja. Taču pietika ar to, ka jaunā kundze bija ievērojusi viņu. Aizmirsās miegainā neapmierinātība, aizmirsās strīds ar vīru, pagaisa atmiņas par Bērzu. Uzsākusi kādu dziesmiņu (klaudzieni uz jumta pieklusa), viņa apsēdās uz ķeblīša spoguļa priekšā, lai sakārtotu matus. Tā kā Buldura kundze taču nevarēja pat iedomāties, ka sveša vīrieša acs viņu vēro, viņa nometa rīta- svārkus un sāka lēnām ģērbties. Klusā balsī Buldura kundze dziedāja: «Ak, nāc, ak, nāc, mans lepnais torero.» Un viņas slēptais aicinājums nepalika nesadzirdēts. Skārdnieku Alfons viņai pamāja, bet noteka, kurai bija nepieciešams remonts, tika pamesta likteņa varā.
Tūliņ pēc tam atskanēja zvans. Smaidīdama Buldura kundze atkal uzvilka rītasvārkus un devās atvērt. Apmulsusi viņa sastinga uz sliekšņa. Surp nebija vis atsteidzies gaidītais torero, bet pie durvīm stāvēja Vovka un Ļovka, kuri gribēja ar viņu runāt.
— Kas vajadzīgs? — viņa abiem nelaipni uzkliedza.
— Mēs esam atnākuši… Mēs gribējām no jums kaut ko uzzināt, — Vovka iesāka, taču tālāk netika.
— Man tagad nav laika, taisieties, ka tiekat! — Buldura kundze aizcirta viņiem deguna priekšā durvis.
Draugi muļķīgi blenza viens otrā; tādu noraidīšanu viņi nebija paredzējuši.
— Mums jāatrod cits ceļš, tā nekas nesanāks, — Vovka saniknots sacīja, kad viņi kāpa pa trepēm lejā, lai pagalmā apspriestos, ko darīt tālāk.
Skārdnieku Alfonam, kas drāzās pa trepēm augšā, viņi nemaz nepiegrieza vērību. Cik gan izbrīnījušies būtu zēni, redzot, ka Buldura kundze viņu uzreiz ielaiž iekšā.
— Labrīt! Es nāku namsaimnieka uzdevumā. Man jāpārbauda vecās gāzes caurules, — skārdnieku Alfons paskaidroja ar smaidu, kurā palika kaut kas neizteikts. Buldura kundze lētticīgi, kāda jau viņa bija, ieveda ciemiņu virtuvē.
Kamēr skārdniekzellis lietpratīgi blenza griestos, viņš tika neuzkrītoši novērots. Ne jau velti Ķēniņa ielā šo vīru sauca par skaisto Alfonu. Viņa deguns bija gluži vai klasisks, augšlūpu greznoja šauras, apcirptas .ūsiņas, kuras viņš, būdams blonds, ar uzacu zīmuli iekrāsoja ogļu melnas. Ne mazāk pavedinoši bija Alfona kuplie, viļņainie mati, kuros viņš reizi mēnesī lika aukstās ondulācijas, un blāvi zilo, pārgalvīgi grēcīgo acu skatiens, pavēstot, ka jāpārbauda caurules arī pārējās istabās.
Buldura kundze, kas cauri puspievērtajām durvīm sekoja viņam uz guļamistabu, neviļus ietinās ciešāk savos rītasvārkos.
— Vai tad jūs nevarētu atnākt kādu citu reizi, kad mājās būs mans vīrs? Es pat neesmu vēl lāgā apģērbusies. — To sacī- daina, viņa koķeti nolaida acis un izlikās, ka būtu nokaunējusies.
Tas skārdniekam — donžuānam bija nepārprotams mājiens. Viņš pienāca cieši klāt kuplajai miesnieka kundzei un dvesa pie pašas auss:
— Tas taču ir burvīgi, ka jūsu vira nav mājās.
- Kā tā — burvīgi? — viņa izdvesa pretī.
— Jo neviens mūs netraucēs. — Skārdnieks apskāva Buldura kundzes vidukli un piespieda viņu sev klāt. Taču Alfons bija pārāk straujš un aizmirsa, ka jāiekaro arī kaut mazliet sievietes dvēsele.
— Ko jūs atļaujaties?! — Buldura kundze sašutusi izrāvās no viņa apskāvieniem. — Es esmu godīga sieviete un nevis tāda …
Skaistais skārdnieku Alfons saprata, ka viņa vētrainais uzbrukums ir bijis pārsteidzīgs.
— Buldura kundze, — viņš iesaucās balsī, kas drebēja aizturētās jūtās, — es redzu, ka man jums jāpaskaidro.
— Nerunājiet. Nekas jums nav jāpaskaidro! Ejiet!
— Nē. Man jums viss jāpasaka. — Skaistais Alfons bridi apdomājās. — Jau vairākas nedēļas es nevienu nakti neguļu ilgāk par pusotru stundu, un nepaiet ne diena, kurā meistars nelūkotos uz mani noraizējies. «Alfon,» viņš arvien saka, «kas noticis ar tevi? Tev tā trīc rokas, it kā tu pats grasītos nokniebt sev ar stangām pirkstus.» Un kāpēc es neguļu? Tāpēc, ka mana sirds kaislībā pret jums burtiski izkvēl oglēs. Vai jūs atceraties, kā mūsu skatieni pirmo reizi satikās? Jūs bijāt izliekusies pa logu un saucāt savai kalponei, lai viņa pagalmā izdauza celiņam arī otru pusi. Kopš tā mirkļa jūs esat kļuvusi par manu likteni. Dzeniet mani prom, es iešu, bet nekad vairs ncatgriezīšos. Toties, ja jūs mani uzklausīsiet, jūs izglābsiet ne tikai mani, bet arī dzīvību manai vecajai mātei, kuru es pilnīgi uzturu.
— Dievs debesīs, es pat nesaprotu, ko lai daru! — Sie mīlas vārdu plūdi Buldura kundzi svētlaimīgi satrauca.
Skārdniekzellis pavērās viņā ar ievainota tīģera skatienu, tad
tuvojās kundzei. Sprīža attālumā no drebošās miesnieka sievas viņš palika kā zemē iedzīts.
— Vai jūs vēl arvien gribat triekt mani prom?