ŠAUBAS PAR LABU APSŪDZĒTAJAM
Kārters Votsons, iespiedis padusē jaunāko žurnāla numuru, lēni gāja pa pilsētu, ziņkāri skatīdamies apkārt. Divdesmit gadu bija apritējis, kopš viņš bija gājis pa to ielu, un visur varēja redzēt lielas, pārsteidzoši lielas pārmaiņas. Toreiz, kad viņš, puišelis būdams, siroja pa šīs Rietumu pilsētas ielām, tajā bija trīsdesmit tūkstošu iedzīvotāju, bet tagad — trīssimt tūkstošu. Tajā laikā šī pati iela bija klusa strādnieku kvartāla iela. Tagad te zēla un plauka netiklu izpriecu iestādījumi, čumēja un mudžēja ķīniešu un japāņu veikali un pagrabiņi pamīšus ar viszemākās šķiras satikšanās istabām un dzertuvēm. Viņa jaunības gadu klusā ieliņa bija pārvērtusies par visbandītiskāko pilsētas kvartālu.
Votsons palūkojās pulkstenī. Pusseši. Viņš labi zināja, ka tādās vietās šajā dienas laikā valda klusums, un tomēr nespēja pārvarēt ziņkāri. Visus šos divus gadu desmitus, klaiņodams un pētīdams sociālos apstākļus visā pasaulē, viņš bija saglabājis atmiņas par savu dzimto pilsētu kā par jauku un sirdij dārgu stūrīti. Te notikušās metamorfozes pārsteidza viņu. Viņš nolēma turpināt pastaigu un paskatīties, cik zemu savā negodā kritusi viņa pilsēta.
Un vēl kas: Kārteram Votsonam piemita asa sociālā un pilsoniskā apziņa. Būdams bagāts un neatkarīgs, viņš nelabprāt izšķieda enerģiju izsmalcinātās tējas dzeršanās un dinejās, bet pret aktrisēm, sacīkšu zirgiem un tamlīdzīgām izklaidēm bija pilnīgi vienaldzīgs. Kārtera Vot- sona jājamzirdziņš bija ētikas jautājumi, un viņš iedomājās, ka ir labs reformators, lai gan viņa aktivitāte izpaudās galvenokārt tādējādi, ka viņš sadarbojās ar biezajiem žurnāliem un ār savu vārdu izdeva spoži uzrakstītas, gudras grāmatas par strādnieku šķiru un nabadzīgo kvartālu iemītniekiem. Dažiem no divdesmit septiņiem darbiem, kas bija atnesuši viņam slavu, bija šādi nosaukumi: «Ja Kristus ierastos Jaunorleānā», «Izsūktais strādnieks», «Dzīvokļu reforma Berlīnē», «Anglijas lauku grausti», «Istsaidas iedzīvotāji», «Reforma pret revolūciju», «Universitātes pilsētiņa — radikālisma perēklis» un «Civilizācijas alu cilvēki».
Tomēr Kārters Votsons nebija ne slims, ne fanātisks. Šausmās viņš nevis pazaudēja galvu, bet pētīja un atmaskoja tās. Viņam bija svešs arī naivs entuziasms. Viņu glāba humora izjūta, lielā pieredze un piesardzīgā rakstura filozofiskā ievirze. Viņš neticēja zibenīgu pārmaiņu teorijām un uzskatīja, ka sabiedrība var kļūt labāka tikai mokoši lēnā un grūtā evolūcijas gaitā. Nav ne īsu ceļu, ne pēkšņas atdzimšanas. Cilvēcei jāsasniedz pilnība tikai mokās un ciešanās, tāpat kā sociālā pilnība sasniegta agrāk.
Bet šajā vasaras vakarā Kārteru Votsonu māca ziņkāre. Viņš apstājās pie kāda lēta bāra. Pie tā durvīm bija izkārtne «Vendotns». Sai dzertuvei bija divas ieejas. Viena acīmredzot veda tieši uz bāru. To Kārters nepētīja. Aiz otrām durvīm stiepās šaurs gaitenis. Pa to viņš nonāca milzīgā pilnīgi tukšā istabā ar galdiņiem un krēsliem. Tālāk viņš blāvajā gaismā pamanīja klavieres. Domās nosolījies te kādreiz vēl iegriezties un papētīt cilvēkus, kuri sēž un dzer pie šiem galdiņiem, viņš turpināja apstaigu.
No istabas neliels gaitenis veda uz virtuvīti, kur pie galda vienatnē vakariņoja Petsijs Horans, «Vendoma» īpašnieks, steigdams paēst pirms vakara apmeklētāju pieplūduma. Petsijs Horans bija dusmīgs uz visu pasauli. Šorīt viņš bija izkāpis no gultas ar kreiso kāju, un visu dienu viņam nekas nebija veicies. Bufetnieki zināja, ka saimnieks nav labā garastāvoklī. Bet Kārters Votsons to nezināja. Kad viņš iegāja virtuvē, Petsija Horana drūmais skatiens pievērsās žurnālam, ko Kārters turēja padusē. Petsijs nepazina Kārteru Votsonu un arī nezināja, ka tas, ko viņš tur padusē, ir žurnāls. Aizkaitināts būdams, viņš nosprieda, ka svešais ir viens no tiem, kuri sabojā un izķēmo viņa bāra sienas, sprauzdami un līmēdami pie tām sludinājumus. Žurnāla krāsaino vāku viņš noturēja par sludinājumu. Ar to arī viss sākās. Ar nazi un dakšiņu rokā Petsijs pieskrēja klāt Kārteram Votsonam.
— Ārā no šejienes! — Petsijs ieaurojās. — Zinu jūsu pekstiņus!
Kārters Votsons apstulba. Sis cilvēks bija nostājies viņa priekšā kā no rotaļlietu kārbas izlēcis velniņš.
— Tu cūkosi man sienas! — kliedza Petsijs, izgāzdams neķītru epitetu straumi.
— Ja esmu jūs negribot apvainojis …
Tālāk apmeklētājs netika. Petsijs pārtrauca viņu.
— Žaunas ciet un ārā no šejienes! — uzbrēca Petsijs, izteiksmīgi vicinādams nazi un dakšiņu.
Kārters Votsons acumirklī iztēlojās, kā šie galda piederumi ieduras viņam sānos, un, sapratis, ka muļķīgi būtu netaisīt ciet «žaunas», strauji pagriezās uz durvju pusi. Taču paklausīgi aizejošā svešinieka mugura laikam vēl vairāk sakūra dusmas Petsijā Horanā, tāpēc šis cienījamais džentlmenis, nosviedis nazi un dakšiņu, metās virsū Kārteram.
Petsijs svēra simt astoņdesmit mārciņu. Tikpat daudz svēra arī Votsons. Šajā ziņā abi bija vienādi. Bet Petsijs bija neapdomīgs un rupjš kroga kauslis, turpretī Votsons — bokseris. Tā arī bija viņa priekšrocība. No visa spēka atvēzējies, Petsijs aizsita garām. Votsonam būtu vajadzējis iegāzt un dot kājām vaļu, taču viņam bija vēl viena priekšrocība. Bokss un visas pasaules graustu un geto rajonos iegūtā pieredze bija mācījusi viņu savaldīties.
Strauji pagriezies, Votsons nevis sita, bet pieliecies izvairījās no pretinieka dūres un pārgāja klinčā. Petsijam, kas metās uz priekšu kā vērsis, bija ieskrējiena spēks, turpretī Votsonam pagrieziena brīdī tā nebija. Iznākumā abi ar visu savu trīssimt sešdesmit mārciņu smagumu nogāzās zemē, ka nodunēja vien, pie tam Votsons atradās zem uzbrucēja. Viņš gulēja ar galvu pie lielās istabas aizmugurējās sienas. Līdz durvīm uz ielu bija simt piecdesmit pēdu, un vajadzēja kaut ko ātri izdomāt. Vispirms — izvairīties no skandāla. Viņam nebija nekādas vēlēšanās iekļūt avīzē te, bērnības pilsētā, kur vēl dzīvoja daudzi viņa radinieki un veci draugi.