Votsons apkļāva sev virsū guļošo cilvēku, cieši turēja viņu un gaidīja, kad, kritiena troksni izdzirdējis, kāds atsteigsies palīgā. Un palīdzība ieradās: seši vīrieši ieskrēja bārā un nostājās puslokā ap viņiem.
— Noņemiet viņu nost, puiši, — teica Votsons. — Es viņu neaiztiku un negribu ar viņu kauties.
Bet apkārt stāvošie klusēja, kā klusējuši. Votsons turēja pretinieku un gaidīja. Petsijs, vairākkārt veltīgi izmēģinājies iesist Votsonam, ievadīja sarunas.
— Palaid mani vaļā, tad es kāpšu nost, — viņš sacīja.
Votsons atlaida viņu, bet Petsijs, pielecis kājās, noliecās pār guļošo pretinieku un grasījās sist.
— Celies augšā! — viņš pavēlēja.
Viņa balss skanēja bargi un nepielūdzami kā dievam pastarās tiesas dienā, un Votsons saprata, ka žēlastību nav ko gaidīt.
— Paejiet tālāk, un es piecelšos, — viņš iebilda.
— Celies augšā, ja esi kārtīgs cilvēks! — uzkliedza Petsijs, gaiši zilajām acīm degot dusmās, un viņa dūre sažņaudzās iznīcinošam sitienam.
Tajā pašā brīdī viņš atvilka atpakaļ kāju, lai spertu pretiniekam pa seju. Sakrustojis rokas, Votsons aizklāja ar tām seju un pielēca kājās tik veikli, ka sagrāba Pet- siijiu, pirms tas bija paguvis iespert. Nelaizdams viņu vaļā, Votsons teica lieciniekiem:
— Aizvāciet viņu,, zēni. Jūs redzat, ka es nesitu viņu. Es nevēlos kauties. Es gribu iet prom no šejienes.
Apkārt stāvošie nedz kustējās, nedz bilda kādu vārdu. Šis klusums vēstīja ļaunu, un Votsonam pamira sirds. Petsijs mēģināja atgrūst viņu, bet Votsons nogāza viņu uz muguras un, ticis vaļā, gribēja mesties uz durvīm. Taču skatītāji aizstājās priekšā. Viņš ievēroja to bālās, uzblīdušās sejas — tādas ir cilvēkiem, kuri nekad nav redzējuši sauli, — un saprata, ka tie ir pilsētas džungļu nakts laupītāji un plēsoņas. Viņi spieda Votsonu atpakaļ, un Petsijs atkal kā vērsis metās viņam virsū.
Votsons aptvēra viņu un, izmantojot atelpas brīdi, mēģināja iežēlināt šo bandu. Tomēr viņa vārdi neatrada dzirdīgas ausis. Un tad viņš izjuta, ko nozīmē bailes. Votsonam bija gadījušās līdzīgas situācijas, kad tādos zaņķos rupji apietas ar vientuļu apmeklētāju, sakropļo un sadauza viņu līdz nāvei. Viņš saprata vēl kaut ko: ja grib izglābties, nedrīkst sist ne uzbrucējam, ne viņa palīgiem.
Tomēr Votsonā uzvirmoja taisnīgs sašutums. Lai nu kā, bet septiņi pret vienu — tas nebija godīgi. Bez tam viņš bija saniknots, viņā modās cīņas alkstošs zvērs, kas snauž katrā cilvēkā. Šajā brīdī viņš atcerējās sievu un bērnus, nepabeigto grāmatu, desmittūkstoš akru lielo kalnu rančo, kuru tā mīlēja. Gara acīm pavīdēja pat zilā debess velve, saules apspīdētās, puķēm rotātās pļavas, līdz ceļiem strautā iebridušie slinkie lopi, foreļu ziba upītēs. Dzīve bija laba, pārāk laba, lai ar to riskētu dzīvniecisku dusmu
uzliesmojuma dēļ. Vārdu sakot, Kārters Votsons nomierinājās un sāka izjust foaiies.
Pretinieks mēģināja izrauties no prasmīgā tvēriena. Votsons atkal nogāza viņu uz grīdas un metās uz durvīm, bet atkal atdūrās pret bālģīmjiem. No jauna bija jāizvairās no Petsija sitieniem un jāpāriet klineā. Tas atkārtojās vairākas reizes. Votsons kļuva aizvien mierīgāks, bet apjukušais Petsijs, nevarēdams neko padarīt pretiniekam, iedegās aizvien spīvākās dusmās. Netikdams vaļā no Vot- sona, viņš sāka sist tam ar galvu. Sākumā trāpīja ar pieri pa degunu, bet tad Votsons piespieda seju Petsijam pie krūtīm. Tagad sakaitinātais Petsijs trieca galvu pret Vot- sona pauri, sasizdams pats savu aci, degunu un vaigu. Jo vairāk viņš sevi savainoja, jo negantāk sita ar galvu.
Šis vienpusīgais cīniņš turpinājās divpadsmit piecpadsmit minūtes. Votsons ne reizi nesita, tikai mēģināja aizbēgt. Dažbrīd, kad viņš, atraisījies no pretinieka, līkumoja starp galdiņiem un centās aizkļūt līdz durvīm, bālģīmji saķēra viņu aiz žaketes un atsvieda atpakaļ pie Petsija.. Laiku pa laikam — un tas atkārtojās daudz reižu — Kārters sagrāba Petsiju un, vispirms pagriezis, nogāza zemē uz muguras durvju virzienā, cenzdamies tajā brīdī sasniegt savu mērķi.
Galu galā Votsons nopinkājies, ar asiņojošu degunu un aizpampušu aci izkļuva uz ielas un ieskrēja krūtīs polis- rnenim.
— Apcietiniet to cilvēku'! — Votsons sēca.
— Sveiks, Pētsij! — teica polismenis. — Kas te par kautiņu?
— Sveiks, Cārlij! — atbildēja bāra saimnieks., — Šis tips ienāk …
— Apcietiniet šo cilvēku! — atkārtoja Votsons,
— Lasies! Vācies prom! — teica Petsijs.
— Vācieties prom, — piebalsoja polismenis, —- citādi ietupināšu jūs.
— Neiešu prom, kamēr jūs neapcietināsiet šo cilvēku. Viņš bez kāda iemesla uzbruka man.
— Vai tā ir, Petsij? — jautāja polismenis.
— Nē-e. Es tev izstāstīšu visu, Cārlij, un, zvēru pie dieva, man ir arī liecinieki. Es sēdēju virtuvē un ēdu zupu, kad ienāca šis tips un sāka sieties man klāt. Savu mūžu neesmu viņu redzējis. Viņš bija pilnā
— Paskatieties uz mani, polismeni! — protestēja sašu* tušais sociologs. — Vai tad es esmu piedzēries?
Polismenis drūmi, naidīgi paskatījās uz viņu un pameta ar galvu, lai Petsijs stāsta tālāk.
— Sitais tips sējās man klāt. «Esmu Tims Makgrets,» šis saka, «un varu izdarīt ar tevi visu ko. Rokas augša!» Es pasmējos, bet viņš divreiz iebliež man un izgāž manu zupu. Paskaties uz manu aci. Mani tikko nenogalināja.