Выбрать главу

—   Ko jūs darīsiet, polismeni? — jautāja Votsons.

—  Vācieties prom, citādi es nudien apcietināšu jūs! Sajā brīdī Kārterā Votsonā uzliesmoja brīva pilsoņa

cēlais sašutums.

—   Es protestēju, polismeni…

Bet polismenis sagrāba Votsonu aiz rokas tik nikni, ka viņš gandrīz vai pakrita.

—   Iesim, jūs esat apcietināts!

—  Apcietiniet arī viņu! — uzstāja Votsons.

—   Nenāk ne prātā! — atteica polismenis. — Kāpēc jūs viņam uzbrukāt, kad viņš mierīgi ēda zupu?

II

Kārters Votsons bija līdz sirds dziļumiem sašutis. Ne vien tāpēc, ka viņu bija bez iemesla aizskāruši, pamatīgi piekāvuši un apcietinājuši. Visas rīta avīzes kā viena iz­nāca ar sensacionāliem paziņojumiem, ka Votsons dzē­rumā saķildojies ar pazīstamā «Vendoma» saimnieku. Paziņojumos nebija taisnības ne tik, cik melns aiz naga. Petsijs Horans un viņa drauģeļi aprakstīja kautiņu visos sīkumos. Nav šaubu, ka Kārters Votsons bijis piedzēries. Trīs reizes viņš iegrūsts renstelē, un trīs reizes viņš kā traks nācis atpakaļ un draudējis izārdīt bāru. «Izcilais sociologs piedzēries un iespundēts aiz restēm» — Votsons izlasīja kādas avīzes pirmajā lapaspusē, kur bija ievietots arī liels viņa attēls. Citi virsraksti skanēja šādi: «Kārters Votsons tiecas pēc čempiona titula», «Kārters Votsons da­būjis, ko pelnījis», «Ievērojamais sociologs mēģina izde­molēt kafejnīcu», «Petsijs Horans nokautējis Kārteru Votsonu trijos raundos».

Izlaists pret galvojumu, Kārters Votsons otrā rītā ieradās policijas tiesā kā apsūdzētais Kārtera Votsona lietā, lai atbildētu par uzbrukumu kādam Petsijam ITora- nam un viņa piekaušanu. Bet vispirms prokurors, kuram maksāja algu par visu «tautas» aizskārēju apsūdzēšanu, pavilka Votsonu sāņus un uzsāka neoficiālu sarunu ar viņu.

—   Vai labāk nebūtu izbeigt šo lietu? — jautāja proku­rors. — Došu jums padomu, mister Votson: sniedziet mis­teram Horanam roku — un darīts! Es pateikšu tiesnesim vienu vārdu, un lietu izbeigs.

—   Bet es negribu to izbeigt, — atteica Votsons. — Jūsu pienākums ir mani apsūdzēt, nevis ierosināt, lai izlīgstu ar šo … ar šo tipu.

—  O, es jūs apsūdzēšu, neuztraucieties! — atcirta pro­kurors.

—  Jums būs jāapsūdz arī šis Petsijs Horans, — brīdi­nāja Votsons, — tāpēc ka es iesūdzēšu viņu tiesā par uz­brukšanu un piekaušanu.

—   Labāk gan sniedziet viens otram roku un izbeidziet šo lietu, — atkārtoja prokurors, un šoreiz viņa balsī bija saklausāmi gandrīz vai draudi.

Abu lietu izskatīšana bija nolikta pēc nedēļas pie poli­cijas tiesneša Vitberga.

—   Tev nav nekādu izredžu, — Votsonam teica kāds viņa bērnības draugs, pilsētas vislielākās avīzes bijušais izdevējs. — Visi zina, ka tas tips tevi piekāvis. Viņam ir slikta slava, bet tas tev neko nedos. Abas lietas izbeigs. Un tikai tāpēc, ka tu esi tu. Kuru katru parastu cilvēku no­tiesātu.

—  Es neko nesaprotu! — iesaucās apmulsušais socio­logs. — Tas tips ne no šā, ne no tā uzbruka un piekāva mani. Es neiesitu nevienu pašu reizi, un es …

—- Tas nav svarīgi, — draugs pārtrauca viņu.

—   Bet kas tad ir svarīgi?

— Es tev pateikšu. Tu esi sacēlies pret vietējo policiju un visu politisko mašīnu. Kas tu esi? Tu pat neesi šīs pilsētas iedzīvotājs. Tu dzīvo laukos. Te tu nevari dabūt nevienu vēlētāja balsi. Tev nav nekādas ietekmes uz vē­lētājiem. Bet šis kroga īpašnieks savā rajonā var savākt ļoti daudz balsu.

—   Tu gribi teikt, ka tiesnesis Vitbergs aptraipīs savas iestādes godu un lauzīs zvērestu, attaisnodams šo lopu? — jautāja Votsons.

—   Gan redzēsi, — drūmi atbildēja draugs. — O, viņš nostrādās to veikli!. Viņš pasludinās ārkārtīgi likumīgu, ārkārtīgi juridisku spriedumu, kurā būs savārstīti visi mūsu enciklopēdijā atrodamie vārdi par taisnīgumu un tiesībām.

—   Bet ir taču arī avīzes! — iebilda Votsons.

—  Avīzes pašreiz necīnās ar varas iestādēm. Tās tevi apstrādās tā, ka nezināsi, cik vecs esi. Tu taču redzi, ko tās jau paguvušas tev nodarīt.

—   Tātad tie zeļļi nerakstīs protokolā taisnību?

—   Viņi uzrakstīs kaut ko tik ticamu, ka publika ticēs tam. Tu jau zini, ka viņi raksta protokolus saskaņā ar instrukcijām no augšas. Viņiem pavēlēs sagrozīt un iz­pušķot patiesību, un tev klāsies plāni, kad viņi to izdarīs. Labāk tūlīt pat izbeigt šo lietu. Tu esi iekūlies ķezā.

—   Bet ir jau noteikta lietas izskatīšana.

—   Tev tikai jāpasaka viens vārds, un viņi to izbeigs. Cilvēks nevar cīnīties ar mašīnu, ja viņu pašu neatbalsta mašīna.

III

Bet Kārters Votsons bija stūrgalvīgs. Viņš saprata, ,ka mašīna sadragās viņu, bet visu mūžu viņš bija krājis sociālo pieredzi, un šis gadījums bija kaut kas jauns.

Tiesas dienas rītā prokurors vēlreiz mēģināja nokārtot lietu.

—  Ja jūs esat tā noskaņots, es gribētu uzaicināt advo­kātu, — sacīja Votsons.

—   Tas nav vajadzīgs, — atteica prokurors. — Tauta maksā man, lai es uzturētu prasību, un es to darīšu. Bet paklausieties, ko es teikšu. Jums nav nekādu izredžu. Mēs abas šīs lietas apvienosim — un tad sargieties.

Tiesnesis Vitbergs atstāja uz Votsonu labu iespaidu. Šis neliela auguma druknais jaunais cilvēks ar gludi noskūto seju tiešām izskatījās patīkams un inteliģents. Labo iespaidu vairoja vienmēr smaidošās lūpas un jaut­rās rieviņas tumšo acu kaktiņos. Pētīgi vērodams viņu, Votsons gandrīz vai bija pārliecināts, ka viņa vecā drauga pareģojums nepiepildīsies.

Bet drīz vien Votsons mainīja savas domas. Petsijs Ho­rans un viņa dienderi sniedza tiesai veselu lēveni nepatiesu liecību. Votsons nebūtu spējis tam ticēt, ja nebūtu dzirdē­jis pats ar savām ausīm. Viņi noliedza, ka kautiņa laikā bijuši klāt pārējie četri liecinieki. Viens no lieciniekiem apgalvoja, ka atradies virtuvē un redzējis, kā Votsons bez jebkāda iemesla uzbrucis Petsijam, bet otrs, palicis bāra, redzējis, kā Votsons vēl divas reizes mēģinājis uzkrist Petsijam, kas ne pie kā nav bijis vajnīgs. Lamu vārdi, ku­rus liecinieki piedēvēja Votsonam, bija tik neizsakāmi riebīgi, ka viņi nodeva paši sevi. Tas nebija iespējams, ka viņš ņemtu mutē tādus vārdus! Bet, kad liecinieki ap­rakstīja, cik nežēlīgi viņš sitis nabaga Petsijam pa seju un kā salauzis krēslu, veltīgi mēģinādams iespert viņam, Votsonam pat nāca smiekli un tajā pašā laikā bija smagi ap sirdi. Tiesa bija farss, nekas vairāk, un, vērojot šādu zemiskumu, viņš jutās nomākts un nodomāja, cik garš ceļš cilvēcei vēl jānoiet līdz progresa virsotnēm.