Votsons nepazina sevi, un arī visniknākais ienaidnieks nepazītu viņu — par tādu trakgalvi un skandālistu viņš bija iztēlots. Bet, kā jau visos gadījumos ar juceklīgām viltus liecībām, dažās stāstu detaļās bija robi un pretrunas. Taču tiesnesis diezin kāpēc nepamanīja tās, bet Petsija advokāts veikli apgāja. Votsons nebija pagādājis sev aizstāvi un tagad priecājās, ka nebija to izdarījis.
Tomēr Votsons vēl juta zināmu uzticību pret tiesnesi Vitbergu, kad pats piegāja pie tiesas galda un sāka stāstīt, kā viss noticis.
— Godājamais tiesnesi! Es pastaigājos pa ielu un nejauši…. — Votsons iesāka, bet Vitbergs pārtrauca viņu.
— Mūs neinteresē jūsu iepriekšējā rīcība, — viņš rupji uzkliedza. — Kurš pirmais iesita?
— Godājarna-is tiesrlesi, — turpināja Votsons, — man nav liecinieku, un pārliecināties par mana stāsta patiesīgumu jūs varēsiet, tikai noklausījies to līdz galam…
Viņu atkal pārtrauca.
— Mēs te neizdodam žurnālus, — kliedza tiesnesis Vitbergs, skatīdamies uz viņu ļaunām acīm. Votsons gandrīz vai nespēja ticēt, ka tas ir tas pats cilvēks, kura seju viņš bija pētījis pirms dažām minūtēm.
— Kurš sita pirmais? — jautāja Petsija advokāts.
Prokurors iejaucās, pieprasīdams paskaidrot, kuru no
abām lietām pašreiz izskata un ar kādām tiesībām Petsija advokāts iztaujā apsūdzēto. Advokāts atsita uzbrukumu. Tiesnesis Vitbergs paziņoja, ka nekā nezina par divām apvienotām lietām. Tas viss prasīja paskaidrojumus. Sākās ģenerālkauja, kas beidzās ar to, ka abi juristi atvainojās tiesai un viens otram. Lietas izskatīšana turpinājās, un Votsonam likās, ka viņš redz kabatas zagļu bandu, kas taisa traci ap godīgu cilvēku, kamēr citi velk viņam laukā maku. Mašīna darbojās — un tas bija viss.
— Kāpēc jūs iegājāt šajā iestādījumā, kam ir slikta slava? — jautāja Votsonam.
— Jau daudzus gadus es studēju ekonomiku un socioloģiju un cenšos iepazīties .
Tālāk Votsons netika.
— Mūs neinteresē jūsu oloģijas, — pārtrauca tiesnesis Vitbergs. — Jautājums ir skaidrs. Atbildiet uz to skaidri! Vai jūs bijāt vai nebijāt iereibis? Tā ir visa jautājuma būtība.
Kad Votsons mēģināja pastāstīt, kā Petsijs savainojis sev seju, sizdams ar galvu, viņu atklāti izsmēja un tiesnesis Vitbergs atkal pārtrauca viņu.
— Vai apzināties, cik svēts ir zvērests, kuru jūs nodevāt, apsolīdams runāt tikai taisnību? — jautāja tiesnesis. — Jūs stāstāt mums pasaciņu. Tas ir neiedomājami, ka cilvēks tā kropļotu pats sevi, sizdams maigās un jutīgās sejas daļas pret jūsu galvu. Jūs esat prātīgs cilvēks. Tas taču ir neiedomājami, vai ne?
— Cilvēki zaudē spēju domāt, kad ir sadusmoti, — lēnprātīgi atteica Votsons.
Tas dziļi aizskāra tiesnesi Vitbergu, un viņš iedegās svētās dusmās.
— Kādas jums tiesības tā runāt? — viņš kliedza. — Tā ir novirzīšanās. Tam nav nekāda sakara ar lietu. Jūs, ser, esat te, lai liecinātu par notikušo. Tiesai nav ne mazākās vēlēšanās uzklausīt jūsu viedokli, vienalga, par ko tas būtu.
— Es tikai atbildēju uz jautājumu, jūsu godība, — pazemīgi iebilda Votsons.
— Nekā tamlīdzīga! — atkal eksplodēja tiesnesis. — Un es brīdinu jūs, ser, brīdinu, ka ar tādu apvainojošu izturēšanos jūs noskaņojat visus pret sevi. Un es gribu, lai jūs zinātu, ka mēs šajā nelielajā tiesas zālē protam ievērot likumus un pieklājību. Man kauns par jums.
Un, kamēr turpinājās abu juristu sīkumainais strīds, kas bija pārtraucis apsūdzētā liecību par notikumiem «Vendomā», Kārters Votsons bez kāda sarūgtinājuma, ziņkāri un tajā pašā laikā skumji vēroja, kā tepat acu priekšā darbojas varenā un nožēlojamā mašīna, kas va- dfja šo valsti, domāja par nesodīto un nekautrīgo kukuļņemšanu, kuru tūkstošiem pilsētās piekopa šai mašīnai kalpojošie riebekļi. Te, šajā zālītē, tiesnesis, kas arī padevīgi kalpoja šai mašīnai, klanījās krodziniekam, kurš turēja savās rokās milzumu vēlētāju. Bezgodīgā, maziskā tiesas prāva bija tikai viens no piemēriem, kā darbojas šī kolosālā daudzsejainā mašīna katrā pilsētā un štatā, tūkstoš veidolos mezdama ēnu pār visu zemi.
Kārteram ausīs skanēja pazīstama frāze: «Tas taču ir smieklīgi.» Pašā strīda karstumā viņš skaļi iesmējās, izpelnīdamies ar to drūmu tiesneša Vitberga skatienu. Viņš nosprieda, ka šie kauslīgie juristi ir tūkstoškārt sliktāki par bramanīgajiem tirdzniecības kuģu stūrmaņiem, kuri prot ne tikai uzbrukt, bet arī aizstāvēties. Turpretī šie sīkie nekrietneļi slēpās aiz likuma varenās muguras. Viņi paši sita, bet nevienam citam nebija atļauts sist pretī, tāpēc ka aiz viņiem bija cietuma kameras un aprobežoto polismeņu — šo algoto, profesionālo kaušļu nūjas. Votsons tomēr nejuta sarūgtinājumu. Viņš aizmirsa, cik rupja un liekulīga ir šī procedūra, jo tas viss bija vienkārši smieklīgi. Votsonu izglāba humora izjūta.
Lai kā Votsonu iebiedēja un apsauca, galu galā viņam tomēr izdevās vienkārši un precīzi aprakstīt kautiņu, un, par spīti jautājumu krustugunīm, neviens sīkums viņa liecībā netika apgāzts. Pavisam citādi bija ar Petsija un abu viņa drauģeļu kliedzošajām viltus liecībām.
Gan Petsija advokāts, gan prokurors uzturēja apsūdzību, īstenībā neko nepierādīdami. Votsons protestēja pret to, bet prokurors apklusināja Votsonu, paziņodams, ka viņš ir prokurors un zina, kas viņam darāms.