— «Petsijs Horans liecināja, ka viņa dzīvībai draudējušas briesmas un viņš bijis spiests aizstāvēties,» — skanēja tiesneša Vitberga spriedums. — «Misters Votsons liecināja to pašu. Katrs no viņiem zvērēja, ka pirmais sitis pretinieks, katrs zvērēja, ka pretinieks uzbrucis bez jebkāda iemesla. Likums paredz, ka šaubas izskaidro par labu apsūdzētajam. Šajā gadījumā šaubas ir diezgan pamatotas. Tāpēc šajā gadījumā šaubas tiek izskaidrotas par labu Kārteram Votsonam un līdz ar to viņš tiek atbrīvots no apcietinājuma. Tas pats attiecas uz Petsija Horana lietu. Šaubas tiek tulkotas par labu viņam — un viņš tiek atbrīvots no apcietinājuma.» Es iesaku abiem apsūdzētajiem sadoties rokās un izlīgt.
Vakara avīzē Votsons vispirms izlasīja virsrakstu «Kārters Votsons attaisnots». Otrā avīzē bija rakstīts: «Kārters Votsons izbēg no soda naudas.» Bet vislabākā bija informācija, kas sākās šādi: «Kārters Votsons ir lāga zēns.» Tajā bija teikts, ka tiesnesis Vitbergs ierosinājis abiem kaušļiem sadoties rokās, ko viņi arī nekavējoties izdarījuši. Tālāk bija lasāms:
««Iedzersim uz to vienu glāzīti,» teica Petsijs Horans.
«Lai notiek!» sacīja Kārters Votsons.
Un viņi roku rokā devās uz tuvāko bāru.»
IV
Šis piedzīvojums neatstāja Votsona dvēselē nekādu rūgtumu. Tā bija vēl viena jauna «sociālā pieredze», un rezultātā Votsons uzrakstīja vēl vienu grāmatu, kuras nosaukums bija «Policijas tiesas procedūra: eksperimentāla analīze».
Pēc gada, kādā vasaras rītā aizjājis uz savu rančo, Votsons nokāpa no zirga un kājām devās pa nelielu aizu, lai apskatītu pagājušajā ziemā iestādītās kalnu papardes. Iznācis no aizas, viņš nokļuva puķēm rotātā pļavā, burvīgā savrupā nostūrī, kuru no pārējās pasaules šķīra zemi pakalni un koku skupsnas. Un te viņš ieraudzīja cilvēku, kas acīmredzot bija atnācis pastaigāties no vasaras viesnīcas mazajā pilsētiņā kādu jūdzi no šejienes. Viņi satikās aci pret aci un pazina viens otru. Šis cilvēks bija tiesnesis Vitbergs. Turklāt tā bija nepārprotama ielaušanās svešā teritorijā, tāpēc ka Votsons bija izlicis uz sava īpašuma robežām zīmes, kaut gan nepiešķīra tām nekādu svaru.
Tiesnesis sniedza roku, bet Votsons izlikās neredzam.
— Politika ir netīra lieta, vai ne, tiesnesi? — viņš sacīja. — Es redzu gan jūsu roku, bet es negribu to spiest. Avīze rakstīja, ka es pēc tiesas esot sniedzis roku Petsijam Horanam. Jūs zināt, ka tas nav taisnība, bet atļaujiet pateikt, ka es tūkstošreiz labprātāk sniegtu roku viņam un viņa nekrietnajiem līdzskrējējiem nekā jums.
Tiesnesis Vitbergs bija ārkārtīgi uztraukts, un, kamēr viņš krekšķinādams un stomīdamies mēģināja bilst kādu vārdu, Votsonu, kurš skatījās uz viņu, pēkšņi apskaidroja kāda doma, un viņš nolēma izstrādāt asprātīgu un ļaunu joku.
— Es nedomāju, ka cilvēks ar tādām zināšanām un pieredzi kā jums var būt tik ļauns, — teica tiesnesis.
— Ļauns? — iebilda Votsons. — Nu, nē. Tas nav manā dabā. Un, lai jūs pārliecinātos par to, es parādīšu kaut ko interesantu, kaut ko tādu, ko jūs nekad nebūsiet redzējis. — Votsons pacēla no zemes akmeni, kas bija dūres lielumā. — Vai redzat to? Skatieties uz mani!
To teikdams, Votsons spēcīgi iesita ar akmeni sev pa vaigu. Viņš pāršķēla miesu līdz kaulam, un izšļācās asinis.
— Akmens bija pārāk ass, — viņš paskaidroja pārsteigtajam policijas tiesnesim, kas nosprieda, ka Votsons zaudējis prātu. — Vajadzēja tikai mazlietiņ ieskrambāt. Tādās lietās galvenais ir ticamība.
Kārters Votsons sameklēja gludāku akmeni un ar to vairākas reizes vieglāk iesita sev pa vaigu.
— Aha, — viņš nodudināja, — pēc pāris stundām vaigs būs skaistā zaļganmelnā krāsā. Tas būs pārliecinoši.
— Jūs esat jucis! — trīcošā balsī sacīja tiesnesis Vitbergs.
— Nerunājiet rupjības! — teica Votsons. — Vai jūs redzat manu nobrāzto un asiņojošo seju? Jūs to izdarījāt ar labo roku. Jūs man iesitāt divas reizes. Tas ir zvērīgs neizprovocēts uzbrukums. Manai dzīvībai draud briesmas. Man ir jāaizstāvas…
Tiesnesis Vitbergs bailēs atkāpās, redzot sev pie paša deguna Votsona dūres.
— Pamēģiniet tikai desist man, un es likšu apcietināt jūs, — draudēja tiesnesis.
— To pašu es teicu Petsijam, — atbildēja Votsons. — Un vai zināt, ko viņš izdarīja, kad es vinatn pateicu to?
— Nē.
— Luk, kol
Tajā pašā mirklī Votsona labā dūre trāpīja pa tiesneša Vitberga degunu, un godājamais jurists nogāzās augšpēdu zālē.
— Celieties augšā! — pavēlēja Votsons. — Celieties augšā, ja esat kārtīgs cilvēks. Tā man teica Petsijs, jūs to jau zināt.
Tiesnesis Vitbergs negribēja celties augšā, bet Votsons saņēma viņu aiz apkakles un uzrāva kājās tikai tādēļ, lai pataisītu viņam zilu aci un tad atkal apgāztu viņu augšpēdu. Tad sākās spīdzināšana pēc indiāņu parauga. Tiesnesi Vitbergu piekāva pēc visiem likumiem. Viņam sita pa vaigiem, pa ausīm, viņu vilka ar seju pa zemi. Un visu laiku Votsons rādīja, kā to darījis Petsijs Horans. Reizi pa reizei atjautīgais sociologs iesita tā, lai rastos īsts asinsizplūdums. Vienu reizi, uzslējis nabaga tiesnesi stāvus, viņš tīšuprāt sasita sev degunu pret šī džentlmeņa galvu. No deguna sāka tecēt asinis.
— Redziet nu! — iesaucās Votsons, paiedams nost un veikli iztriepdams asinis pa visu krūtežu. — Jūs to izdarījāt. Jūs iegāzāt man ar dūri. Tas ir šausmīgi. Esmu tikko dzīvs. Man atkal ir jāaizstāvas.
Un tiesnesis Vitbergs atkal dabūja ar dūri pa seju un nokrita zālē.
— Es likšu apcietināt jūs, — viņš sacīja šņukstēdams.
— To pašu teica Petsijs.