— Zvērīgs uzbrukums … bez iemesla .,«
— Arī to teica Petsijs.
— Es noteikti likšu jūs apcietināt.
— Ja vien jums izdosies aizsteigties man priekšā.
Ar šiem vārdiem Kārters Votsons nokāpa aizā, uzlēca zirgā un jāja uz pilsētu.
Pēc stundas, kad tiesnesis Vitbergs bija atklibojis līdz savai viesnīcai, ciema konstebls viņu apcietināja: Kārters Votsons bija apsūdzējis tiesnesi vardarbībā un piekaušanā.
V
— Godājamais tiesnesi, — otrā dienā Votsons teica ciema tiesnesim, pārtikušam fermerim, kurš pirms trīsdesmit gadiem bija beidzis lauku skolu, — tā kā šim Solam Vitbergam iešāvies prātā apsūdzēt mani piekaušanā, es ierosinātu abas lietas izskatīt kopā. Liecības un fakti abos gadījumos ir vienādi.
Tiesnesis piekrita, un abas lietas izskatīja reizē. Votsons, kā apsūdzības liecinieks, runāja pirmais un izklāstīja, kā viss noticis.
— Es plūcu puķes, — viņš liecināja, — plūcu puķes uz paša zemes, ir nedomādams, ka varētu draudēt briesmas. Pēkšņi starp kokiem parādījās šis cilvēks un skrēja man virsū. «Es esmu Dodo,» viņš saka, «un varu pataisīt tevi zilu un melnu. Rokas augšā!» Es pasmaidīju, bet viņš tajā mirklī — baukš! — nogāza mani zemē un izsvaidīja puķes. Viņš lamājās visneķītrākajiem vārdiem. Tas bija zvērīgs uzbrukums bez kāda iemesla. Paskatieties uz manu vaigu, uz manu degunu. Tos nevar vairs pazīt. Viņš, jādomā, bija piedzēries. Nebiju paguvis attapties no pārsteiguma, kad viņš sāka man sist. Manai dzīvībai draudēja briesmas, un es biju spiests aizstāvēties. Tas ir viss, godājamais tiesnesi, lai gan visbeidzot es gribu teikt, ka galīgi nekā nesaprotu. Kāpēc viņš nosauca sevi par Dodo? Kāpēc tik zemiski uzbruka man?
Tā Sols Vitbergs ieguva plašu priekšstatu par nepatiesu liecību mākslu. Sēdēdams savā augstajā krēslā, viņš bieži ar iecietību bija klausījies nepatiesas liecības šādos safabricētos gadījumos, bet te nepatiesa liecība pirmo reizi vērsās pret viņu pašu, turklāt viņš vairs nesēdēja tiesneša krēslā, tiesas izpildītāju, polismeņu nūju un cietuma kameru sargāts.
— Godājamais tiesnesi! — viņš iesaucās. — Es nekad neesmu dzirdējis tik nekaunīgus melus…
Votsons pielēca kājās.
— Godājamais tiesnesi, es protestēju. Jūsu pienākums ir lemt, kur taisnība, kur meli. Lieciniekam tikai jāizstāsta, kā viss noticis. Viņa paša viedoklim vispār nav nekāda sakara ar lietu.
Tiesnesis pakasīja pakausi un diezgan flegmātiski izrādīja savas dusmas.
— Pilnīgi skaidrs, — viņš sacīja. — Esmu pārsteigts par jums, mister Vitberg. Jūs apgalvojat, ka esot tiesnesis, ka labi pārzināt tiesvedību, un tomēr rīkojaties tik pretlikumīgi. Jūsu izturēšanās un rīcība, ser, liek man domāt, ka jūs esat kaktu advokāts. Šis ir vienkāršs vardarbības un piekaušanas gadījums. Mēs esam te, lai noskaidrotu, kurš pirmais sitis, un mūs neinteresē, kā jūs vērtējat mistera Votsona personiskās īpašības. Stāstiet tālāk!
Sols Vitbergs būtu aiz apbēdinajuma iekodis sasistajā un uztūkušajā lūpā, ja tā tik stipri nesāpētu. Bet viņš saņēma sevi rokās un skaidri un ticami izstāstīja visu.
— Godājamais tiesnesi, — teica Votsons, — es gribētu, lai jūs pajautājat, ko viņš darīja manos īpašumos.
— Jautājums vietā. Ser, ko jūs darījāt mistera Votsona īpašumos?
— Es nezināju, ka tie ir viņa īpašumi.
— Tā ir ielaušanās svešā teritorijā, godājamo tiesnesi! — teica Votsons. — Brīdinājuma zīmes ir izliktas redzamā vietā.
— Es neredzēju nevienu zīmi, — taisnojās Sols Vitbergs.
— Es pats esmu redzējis tās! — izgrūda tiesnesis.
— Tās nevar neredzēt. Un es brīdinu, ser: ja mēģināsiet izlocīties ar meliem tādos sīkumos, var rasties šaubas par daudz svarīgākiem punktiem jūsu liecībā. Kāpēc jūs iesi- tāt misteram Votsonam?
— Godājamais tiesnesi, es jau teicu, ka neiesitu nevienu reizi.
Tiesnesis paskatījās uz Kārtera Votsona sasisto un uz- pampušo seju, tad bargi palūkojās uz Solu Vitbergu.
— Paskatieties uz šī cilvēka vaigu! — viņš nodārdi- nāja. — Ja jūs neesat ne reizi sitis, kā tas var gadīties, ka viņš ir tā sadauzīts un savainots?
— Kā jau paskaidroju …
— Esiet uzmanīgs! — tiesnesis brīdināja.
— Es būšu uzmanīgs, ser. Es runāšu tikai taisnību. Viņš iesita pats' sev ar akmeni. Viņš iesita sev ar diviem akmeņiem.
— Vai tas ir iespējams, ka cilvēks, jebkurš cilvēks, ja vien viņš ir pie pilna prāta, kropļotu pats sevi, sizdams ar akmeni sev pa jutīgo seju? — jautāja Kārters Votsons.
— Izklausās pēc pasaciņas, — piebilda tiesnesis.
— Mister Vitberg, vai jūs bijāt iereibis?
— Nē, ser.
— Vai jūs nekad nedzerat?
— Tikai pa reizei.
Tiesnesis dziļdomīgi apsvēra atbildi.
Votsons izmantoja to un pameta ar aci Solam Vitber- gam, bet dziļi aizvainotais džentlmenis nesaskatīja šajā situācijā nekā smieklīga.
— Dīvains, ļoti dīvains gadījums, — paziņoja tiesnesis, sākdams lasīt spriedumu. — Abu pušu liecības ir pilnīgi pretrunīgas. Liecinieku nav. Katrs apgalvo, ka otrs uzbrucis viņam, un man nav iespējams noskaidrot patiesību. Taču man ir pašam savs viedoklis, mister Vitberg, un es ieteiktu jums turpmāk turēties tālāk no mistera Votsona īpašumiem un braukt prom no šejienes …
— Tādu apkaunojumu! — Sols Vitbergs izgrūda.
— Sēstieties, ser! — pērkonīgā balsī pavēlēja tiesnesis. — Ja jūs vēlreiz pārtrauksiet mani, es sodīšu jūs par necienīgu izturēšanos pret tiesu. Un brīdinu, ka sodīšu bargi: jūs pats esat tiesnesis, un jums jāciena tiesa. Tagad es nolasīšu spriedumu.
Likums paredz, ka šaubas izskaidro par labu apsūdzētajam. Kā jau teicu, man nav iespējams noskaidrot, kurš sitis pirmais, tāpēc man par dziļu nožēlu … — Šajā vietā tiesnesis aprāva teikumu un bargi paskatījās uz Solu Vit- bergu, — abās šajās lietās esmu spiests attaisnot apsūdzēto. Džentlmeņi, jūs abi esat brīvi.