— Tas ir Grifs, — viņš sacīja.
Grifits vērīgi, ieskatījās un sakaitināts izlamājās.
— Kas šim te meklējams? — viņš vaicāja palīgam, žilbinošajai jūrai un debesīm, nežēlīgi sveilējošajai saulei, visam pārkarsētajam, nepielūdzamajam izplatījumam, ar kuru bija savijies viņa liktenis.
Palīgs ieķiķinājās.
— Es jums teicu, ka no tā jūs vaļā netiksiet.
Taču Grifits neklausījās.
— Ar visu savu naudu viņš staigā apkārt kā meslu ievācējs, — Grifits turpināja dusmu uzplūdā. — Viņš ir apkrauts ar naudu, piebāzts ar naudu, gandrīz vai plīst no naudas. Es droši zinu, ka viņš pārdevis savas plantācijas Iringā par trīssimt tūkstošiem mārciņu. Pats Bells man to pateica, kad mēs pēdējo reizi metām pa lampu Guvutu. Viņam ir miljoni un miljoni, bet viņš kā Seiloks neatlaižas no manis nieka grašu dēļ. — Tad Grifits uzbruka palīgam. — Protams, jūs man to teicāt. Nu, tad turpiniet, runājiet vien! Bet ko jūs man nupat gribējāt teikt?
— Es teicu, ka jūs viņu nepazīstat, ja cerējāt aizlaisties no Zālamana salām, nesamaksājis viņam. Šis Grifs ir īsts velns, bet viņš ir godīgs. To es zinu. Es teicu jums, ka viņš uzjautrināšanās pēc ir gatavs kaisīt tūkstošus, bet nieka sešu pensu dēļ plēsīsies kā haizivs sarūsējušas bundžas dēļ. Saku to, ko zinu. Vai viņš neatdeva savu «Balakulu» Kvīnslendas misijai, kad tā pazaudēja «Vakara zvaigzni» pie Sankristobalas? Bet «Ba- lakula» maksāja trīs tūkstošus mārciņu, nevis divus trīs pensus. Un vai viņš nepiekāva Strozersu tā, ka tas divas nedēļas nevarēja piecelties no gultas, tikai par to, ka norēķinoties trūka divu mārciņu un desmit šiliņu, jo Strozerss bija vēl zaļš un mēģināja viņu apšmaukt?
— Dievs, sodi mani ar aklumu! — Grifits iekliedzās nevarīgās dusmās.
Palīgs turpināja savus paskaidrojumus:
— Es jums saku, ka tikai otrs tāds pats taisnprātīgs cilvēks kā viņš var stāties viņam pretī, bet Zālamana salās tāda cilvēka vēl nav bijis. Tādiem kā jūs un es viņu nepieveikt. Mēs esam pārāk izkurtējuši, caur un cauri izkurtējuši. Jums apakšā ir vairāk nekā tūkstotis divi simti mārciņu. Samaksājiet viņam, un beigta balle.
Bet Grifits sakoda zobus un saknieba plānās lūpas.
— Es viņu pieveikšu, — viņš nomurmināja, drīzāk uzrunādams saules misiņa bumbu nekā savu palīgu. Viņš pagriezās un jau grasījās kāpt leja, bet tad pagriezās atpakaļ. — Paskatieties, Džeikobsen, viņš būs klāt pēc ceturtdaļstundas! Vai jūs esat ar mani ? Būsiet manā pusē?
— Protams, ka jūsu pusē. Vai tad es neesmu izdzēris visu jūsu viskiju? Ko jūs domājat darīt?
— Mēģināšu iztikt bez slepkavības, ja vien būs iespējams, bet maksāt man nenāk ne prātā. Tas ir kā āmen baznīcā.
Džeikobsens paraustīja plecus, mierīgi pakļaudamies liktenim, bet Grifits nokāpa lejā kajītē.
Džeikobsens vēroja kanoe, kas bija parādījusies aiz zemā rifa un griezās iekšā šaurumā. Grifits ar tintes traipiem uz labās rokas īkšķa un rādītājpirksta atgriezās uz klāja. Pēc piecpadsmit minūtēm kanoe piestāja pie kuģa. Cilvēks ar sombrero piecēlās.
— Sveiki, Grifit! — viņš teica. — Sveiki, Džeikobsen! — Turēdamies pie reliņa, viņš pagriezās pret saviem līdzbraucējiem. — Jūs, puiši, palieciet tepat laivā!
Viņš pārlēca pāri reliņam uz klāja viegli kā kaķis, lai gan acīmredzot nebija no vieglajiem. Viņš bija ģērbies tikpat trūcīgi kā abi pārējie baltie. Lētais krekls un baltais gurnauts neslēpa labi veidoto ķermeni. Lai cik muskuļots Grifs bija, muskuļi nepadarīja viņu smagnēju un lempīgu. Tie bija liegi noapaļoti un kustoties līgani slīdēja zem gludās, iedegušās ādas. Tāpat svelmainā saule bija kveldējusi viņa seju, un tā bija kļuvusi tumša kā spānietim. Gaišās ūsas nepiestāvēja viņa smulgajai sejai, bet gaiši zilās acis pārsteidza vērotāju. Grūti bija iedomāties, ka šī cilvēka āda kādreiz bijusi gaiša.
— No kurienes jūs uzradāties? — sarokodamies jautāja Grifits. — Es domāju, ka esat Santakrusā.
— Es tur biju gan, — viesis atbildēja. — Bet mēs ātri atbraucām. «Brīnums» tagad stāv Gumu līcī un gaida ceļavēju. Vietējie man pateica, ka te esot kuģis, un es atlaidu paskatīties uz to. Nu, kā iet?
— Ne visai. Kopras nojumes ir gandrīz tukšas, bet kokosriekstu mēs savācām nepilnas sešas tonnas. Visas sievietes laižas prom no darba drudža dēļ, un vīrieši nevar iedzīt viņas atpakaļ purvos. Viņi visi ir slimi. Es piedāvātu jums kaut ko dzeramu, bet mans palīgs ir iz- sūcis pēdējo pudeli. Kaut dievs atsūtītu vismaz kādu vēsmiņu!
Grifs bezrūpīgi paskatījās uz vienu, uz otru un iesmējās.
— Bet es priecājos, ka pieturas bezvējš, — viņš sacīja. — Tas deva man iespēju atbraukt šurp, lai satiktu jūs. Mans kravas uzraugs uzracis vienu nelielu jūsu rēķinu, un es to paņēmu līdz.
Palīgs pieklājīgi pagāja nost, ļaudams savam kapteinim vienam kulties laukā no nepatikšanām.
—Man loti žēl, Grīf, trakoti žēl, — Grifits teica, — bet man nav naudas. Pagaidiet vēl mazlietiņ.
Grifs pārsteigts un apbēdināts atspiedās pret trapa margām.
— Ka tie cilvēki Zalamana salas iemācās melot! — viņš sacīja. — Neviens neteiks tev taisnību. Kapteinis Džen- sens ir tāds pats. Es biju pārliecināts, ka viņš ir godavīrs. Bet vēl pirms piecām dienām viņš man teica … Vai gribat zināt, ko viņš man teica?
Grifits aplaizīja lūpas.
— Turpiniet.
— Viņš man teica, ka jūs esot visu pārdevis, visu pa tīro, un gatavojoties doties uz Jaunhebridu salām.
— Nolādētais melis! — sašutis iesaucās Grifits.
Grifs pamāja ar galvu.
— Es teiktu to pašu. Viņš pat bija tik nekaunīgs, ka centās man iestāstīt, it kā esot nopircis no jums divas stacijas — Mauri un Kahulu un samaksājis jums tūkstoš septiņsimt zelta soverēnu par visādām mantām, inventāru, precēm un kopru.