Grifam bija vismaz četrdesmit gadu, bet pēc izskata viņam nevarēja dot vairāk par trīsdesmit. Veci ļaudis atcerējās, ka viņš bija parādījies šajās salās pirms pārdesmit gadiem, kad viņam jau sāka dīgt gaišas, zīdainas ūsas. Atšķirībā no citiem baltajiem, kas dzīvoja tropos, viņš dzīvoja te tāpēc ka viņam tas patika. Viņa āda bija lieliski piemērota šim klimatam. Viņš bija dzimis saulei.
audus un nervus, līdz viņ pārkāpa gandrīz visus desmit baušļus, pārvērtās par zvēriem un drīz vien galīgi nodzērās vai arī sāka tā plosīties, ka dažreiz vajadzēja sūtīt kara kuģus, lai viņus savaldītu.
Bet Deivids Grīfs bija īsts saules dēls, un viņš tās staros ziedēt ziedēja. Gadu gaitā viņš kļuva aizvien brūnāks, un šajā brūnumā atvizēja polinēziešu ādas zeltai- nums. Tikai viņa zilās acis palika zilas un ūsas dzeltenas, bet vaibsti nezaudēja īpatnības, ko cauri gadsimtiem saglabājusi angļu rase. Viņa dzīslās ritēja angļu asinis, tomēr tie, kuri domāja Grifu pazīstam, apgalvoja, ka viņš ir dzimis Amerikā. Pretēji citiem viņš nebija devies uz dienvidjūrām, lai kļūtu bagāts. Viņš jau bija atbraucis uz šejieni bagāts.
Vispirms viņš ieradās Paumotu salās. Viņš atbrauca ar nelielu jahtu kā pilntiesīgs tās saimnieks, meklēdams jaunības romantiku un piedzīvojumus saules pārpilnajos tropos. Viņu atdzina uz šejieni viesuļvētra, saceļot milzu viļņus un izmetot viņa jahtu un visu, kas uz tās bija, Kokospalmu birzē trīssimt jardu attālumā no bangotnes. Pēc sešiem mēnešiem viņu atrada kuteris, kas meklēja pērles. Bet Grīfs jau bija saradis ar sauli. No Tahiti viņš brauca uz mājām nevis ar tvaikoni, bet nopirka šoneri, piekrāva to ar dažādām precēm, paņēma līdzi nirējus un devās braucienā pa bīstamo arhipelāgu.
Pārvērtusies par zeltainu iedegumu viņa sejā, saule kā šķidrs zelts sāka tecēt viņam no pirkstu galiem. Viss, kam viņš pieskārās, pārvērtās par zeltu, taču viņš spēlēja nevis zelta, bet pašas spēles dēļ. Tā bija vīrišķīga spēle, kurā viņš sadūrās ar savu tautas brāļu un citu Eiropas tautu un pasaules daļu pārceļotāju rupjību un cietsirdību, skaista spēle. Taču visvairāk viņš mīlēja visu to, kas piepilda dienvidjūru klaidoņa dzīvi, — rifu smaržu, spoguļ- gludajās lagūnās augošo koraļļu sēkļu bezgalīgo izsmalcinātību, apbrīnojamos saullēktus, kuru tīrās krāsas veidoja neiedomājamus salikumus, ar palmām apaugušās saliņas tirkīzzilajās dzelmēs, spēcinošo pasātu vīnu, smagos un vienmērīgos viļņus ar baltajiem cekuliem, nemierīgo klāju zem kājām un piepūstās buras virs galvas, ar puķu vītnēm greznojušos, zeltaini vizošos polinēziešu jauniešus un jaunietes, pusbērnus, pusdievus, un pat kaucošos melanēziešu mežoņus, galvu medniekus un cilvēkēdājus, pusvelnus un visus zvēriem līdzīgos.
Un, lūk, saules iemīļotais dēls, enerģijas un dzīvesprieka pārpilnais cilvēks, daudzu miljonu īpašnieks, pārtrauca savu tālo ceļojumu, lai saspēlētu ar Harisonu Dž. Grifitu niecīgas summas dēļ. Tā bija viņa kaprīze, viņa vēlēšanās, sevis paša un viņam cauri plūstošās saules kvēles izpausme. Tā bija izprieca, joks, uzdevums, neliela spēle, kurā viņš smiedamies riskēja ar dzīvību, lai tikai izbaudītu spēles prieku.
Agrā rītā «Brīnums» atradās pie Gvadalkanaras krastiem. Tas laiski peldēja, dziestošās zemes vēja elpas dzīts. Smagie mākoņi austrumos solīja, ka no jauna sāks pūst dienvidaustrumu pasāti ar spēcīgam brāzmām un lietus gāzēm. «Brīnums» tuvojas nelielam kečam, kas ieturēja to pašu kursu. Tomēr tas nebija «Villijs Vou». «Brīnuma» kapteinis Vords, nolaidis tālskati, paziņoja, ka tas esot «Kaurl».
Uz klāja stāvošais Grifs žēli nopūtās un sacīja:
— Kaut tas būtu bijis «Villijs Vou»!
— Jums nepatīk būt uzvarētam, — līdzjūtīgi teica kravas uzraugs Denbijs. *
— Protams. — Grīfs brīdi klusēja, tad neviltoti jautri iesmējās. — Esmu stingri pārliecināts, ka Grifits ir blēdis un ka vakar viņš izturējās pret mani pavisam nekrietni. «Parakstieties,» viņš teica, «tur pašā apakšā — Deivids Grīfs — un uzrakstiet datumu!» Un Džeikobsens, šis žurkulēns, bija viņa pusē. Gatavie pirāti! Atgriezušies Bulija-Heijesa laiki.
— Ja jūs nebūtu mans darba devējs, mister Grīf, es jums kaut ko ieteiktu, — viņu pārtrauca kapteinis Vords.
— Klājiet vien vaļā, — Grīfs skubināja.
— Redzat… — Kapteinis saminstinājās un nokremšļojās. — Lai cik daudz naudas jums būtu, tikai muļķis iedrošinātos tā sapīties ar šiem diviem neliešiem. Kālab jūs to darījāt?
— Godīgi sakot, nezinu, kapteini. Gribēju, jādomā, un viss. Vai jūs varat minēt kādu labāku izskaidrojumu jebkurai savai rīcībai?
— Vienā jaukā dienā jūs dabūsiet lodi savā karstajā galvā, — par atbildi norūca kapteinis Vords, iedams pie kompasa, lai noteiktu, kur atrodas kāda Gvadalkanaras virsotne, kas tikko bija iznirusi no mākoņiem.
Zemes vējš pieņēmās spēkā. «Brīnums» ātri slīdēja pa viļņiem, panāca «Kauri» un sāka to apdzīt. Kad abu kuģu ļaudis bija sasveicinājušies, Deivids Grifs uzsauca:
— Vai «Villiju Vou» neesat redzējuši?
Kapteinis, kam bija basas kājas un galvā cepure ar noļukušām malām, savilka ciešāk jostu un izspļāva pār bortu tabakas zelēkli.