— Kā nu ne! — viņš atsaucās. — Pagājušnakt Grifits atradās Savo, tur viņš apgādājās ar cūkām, jamsu un dzeramo ūdeni. Likās, ka viņš gatavojas tālam braucienam, kaut gan viņš to noliedza. Vai tad jūs gribat vinu satikt?
— Ja, bet, ja jūs ieraugāt viņu pirmais, nesakiet viņam, ka satikāt mani.
Kapteinis saprotoši pamāja ar galvu un gāja uz sava kuģa priekšgalu, lai turētos līdzi garām braucošajam šonerim.
— Paklau! — viņš uzsauca. — Džensens man teica, ka šovakar viņi būšot Gaberā. Palikšot tur pa nakti un uzņemšot kartupeļus.
— Gabera Zālamana salās ir vienīgā vieta, kur ir sig- nālugunis, — teica Grīfs, kad viņa šoneris jau bija labu gabalu garām otram kuģim. — Vai tā ir, kapteini Vord?
Kapteinis pamāja ar galvu.
— Un mazais līcītis tūlīt aiz zemesraga ir draņķīga enkurvieta, vai ne?
— Tur nav kur izmest enkuru. Visur koraļļu rifi, sēkļi un bīstamas bangas. Pirms trim gadiem tur sašķīda gabalos «Mollija».
Grīfs žulgām acīm labu brīdi lūkojās taisni uz priekšu, it kā vērotu kaut ko pats sevī. Tad ap acīm ievilkās krunciņas un dzelteno ūsu gali paslējās uz augšu smaidā.
— Mēs izmetīsim enkuru Gaberā, — viņš sacīja. — Pieiesim pēc iespējas tuvāk mazajam līcītim. Braucot nolaidiet mani ūdenī ar vaļu medību laivu. Bez tam iedodiet man līdzi sešus matrožus ar šautenēm. Līdz ritam es būšu atpakaļ.
Kapteiņa sejas izteiksme vispirms pauda aizdomas, pēc tam pārmetumu.
— Nekas, nekas, tikai mazs jociņš, kapteini, — Grīfs taisnojās kā skolas puika, ko pieaugušais pieķēris nedarbos.
Kapteinis Vords kaut ko noņurdēja, bet Denbijs bija gatavs līdzgājējs.
— Es gribētu doties jums līdzi, mister Grīf, — viņš
teica.
Grīfs piekrītoši pamāja ar galvu.
— Atnesiet dažus cirvjus un krūmu cērtamos nažus,— viņš izrīkoja. — Ā, un pie viena arī pāris laternu. Paskatieties, vai tajās ir iekšā eļļa!
Stundu pirms saulrieta «Brīnums» tuvojās mazajam līcītim. Vējš bija kļuvis spirgtāks, un jūra sāka viļņoties. Piekrastes rifus j;ui klaja baltas putas, bet tālākie rifi bija samanami tikai pec balganās ūdens joslas ap tiem. So- lioi is nostājās pret vēju, no tā nolaida laivu. Tajā sakāpa Nest nr šautenēm apbruņoti nēģeri īsās biksēs. Denbijs, kas nesa laternas, ielēca pakaļgalā. Grīfs aizkavējās pie rellņa.
— Lūdziet, kapteini, dievu, lai nakts būtu tumšāka, — viņš sacīja.
— Būs jau, būs, — «atbildēja kapteinis Vords. — Mēness nav, debesis klāj mākoņi. Būs arī diezgan vējains.
Laternas ga.isma apspīdēja Grifa seju, un viņa iedeguma zeltainā nokrāsa kļuva vēl labāk saskatāma. Viņš ielēca laivā blakām kravas pārzinim.
— Atdot galus! — pavēlēja kapteinis Vords. — Pacelt buras! Pagriezt stūri! Tā! Gatavs! Tā turēft!
«Brīnums», pilnās burās apbraucis apkārt zemesragam, traucās uz Gaberu, bet laiva, kuru airēja seši matroži un stūrēja pats Grifs, devās uz krastu. Veikli kā īsts kuģinieks viņš vadīja laivu pa līkumoto šaurumiņu, kur neviens lielāks kuģis netiktu cauri, līdz beidzot sēkļi un saliņas bija palikuši aiz muguras un viņi iebrauca mierīgos, ņirbu vilnīšiem klātos ūdeņos.
Visa nākamā stunda pagāja darbā. Staigādams starp kokospalmām un džungļu brikšņiem, Grīfs iezīmēja kokus.
— Cērtiet nost šo, bet pēc tam šo, — viņš teica melnādainajiem matrožiem. — Bet šo koku neaiztieciet, — viņš piemetināja, pamezdams ar galvu.
Beidzot džungļos bija iztīrīts ķīļveida laukums. Netālu no krasta bija palikusi augsta palma. Ķīļa smailē slējās otra palma. Kad sāka tumst, iededzināja laternas, kuras piestiprināja pie abiem atstātajiem kokiem.
— Malējā laterna karājas pārāk augstu, — teica Grīfs, kritiski aplūkodams savu darbu. — Nolaidiet to kādas desmit pēdas zemāk, Denbij!
«Villijs Vou» drāzās pa viļņiem kā suns ar kaulu zobos, jo rimstošās vētras brāzmas vēl bija diezgan stipras. Melnādainie vilka augšā lielo grotburu, kura bija nolaista laikā, kad vētra plosījās sevišķi neganti. Džeikobsens, kas uzraudzīja darbus, nodeva pavēles un aizgāja uz priekšgalu, kur aizvēja pusē atradās Grifits. Abi lūkojās necaurredzamajā tumsā, kurai cauri viņi traucās, viņu ausis uztvēra piekrastes bangu šņākoņu. Šī skaņa rādīja viņiem virzienu.
Vējš pierima, mākoņu auts kļuva šķidrāks, šur tur ieplīsa, un nespodrajā zvaigžņu gaismā iezīmējās džungļiem noaugušais krasts. Priekšā aizvēja pusē parādījās robaina klints.
— Embojas zemesrags, — paziņoja Grifits. — Te ir pietiekami dziļš. Stājieties pie stūres, Džeikobsen, kamēr mēs noteiksim kursu! Nu, ātrāk!
Basām kājām un plikiem stilbiem, lietus ūdenim pilot no trūcīgā ģērba, palīgs nomainīja pie stūres melnādaino.
— Kā priekšgals? — uzsauca Grifits.
— Dienvidrietumi!
— Turiet uz dienvidrietumiem rietumu virzienā! Ir?
— Ir!
Grifits apdomaja, ka mainījies Embojas zemesraga stāvoklis pēc «Villija Vou» kursa maiņas.
— Vēl par pusrumbu uz rietumiem! — viņš uzsauca.
— Vēl par pusrumbu uz rietumiem! — atbildēja palīgs.
— Turēt ciet! Tā būs labi.
— Turi ciet! — Džeikobsens atdeva stūri melnādainajam. — Stūrē labi — saproti? — viņš piekodināja. — Ja nebūs labi, dabūsi pa savu nolādēto pauri.
Viņš devās uz priekšgalu atpakaļ pie Grifita. Mākoņi atkal sabiezēja, zvaigznes nozuda, vējš pieņēmās spēkā, un ieaurojās jauna brāzma.
— Neizlaidiet no acīm grotburu! — Grifits iekliedza palīgam ausī, vienlaikus vērodams kuģa gaitu.
«Villijs Vou» drāzās, ar aizvēja puses bortu nosvēries tuvāk ūdenim, bet Grifits pa to laiku noteica vēja stiprumu un virzienu. Siltais jūras ūdens, kurā laiku pa laikam iemirdzējās fosforescējošas dzirkstelītes, apskaloja viņa potītes un ceļus. Vējš iekaucās augstākā tonī, un katra vants un štaga vienā balsī atbildēja tam. Šūpodamies viļņos, «Villijs Vou» brāzās tālāk.