SAULES DELS
«Viliijs Vou» stāvēja šaurumā starp krastu un ārējo rifu. Paklusi murdēja laiskās bangas, un ne vairāk kā simt jardu platā ūdens josla, kas pletās no ārējā rifa līdz baltajam koraļļu smilšu liedagam, bija gluda kā spogulis. Kuģis stāvēja visšaurākajā un visseklākajā vietā, un tā enkurķēdi, kas bija izstiepusies simt pēdu garumā, varēja redzēt no augšas līdz pat dibenam. Sarūsējusī ķēde kā milzu čūska locījās okeāna ūdenī, nobeigdamās ar nevajadzīgu enkuru. Liela, pelēcīgi brūna un plankumaina menca uzmanīgi līkumoja starp koraļļiem. Citas dīvainas formas un krāsas zivis izturējās vienaldzīgi pat tad, kad garām slinki aizpeldēja liela haizivs un iedzina mencu tās iemīļotajās spraugās.
Uz klāja priekšgalā kādi divpadsmit melnādainie bez mazākās steigas kasīja tīkkoka reliņu. Viņi strādāja neveikli kā pērtiķi. īstenībā viņi arī atgādināja lielus aizvēsturiskas sugas pērtiķus. Viņu acīs bija pusīdzīga, pus- žēlabaina izteiksme, sejas viņiem bija pat nesimetriskākas kā pērtiķiem, un viņu ķermeņi, uz kuriem neauga neviens matiņš, izskatījās vēl .kailāki nekā pērtiķiem, jo viņi nevalkāja nevienu pašu apģērba gabalu. Toties izrotājušies viņi bija tā, kā nevienam pērtiķim ir prātā nebija nācis rotāties. Ausu caurumos bija sakarinātas īsas māla pīpī- tcs, bruņurupuča kaula gredzeni, resni koka puļķi, sarūsējušas naglas un tukšas patronu čaulītes. Vismazākie caurumiņi ausīs atbilda vinčestra kalibram, lielāko diametrs bija colla. Dažā ausī bija no trim līdz sešiem caurumiem. Deguniem cauri bija izdurtas pulēta kaula vai pārakmeņojušos gliemežnīcu adatas un īleni. Vienam uz krūtīm karājās balts durvju rokturis, otram — porcelāna tasītes osiņa, bet trešajam — misiņa modinātājpulksteņa zobrats. Viņi čivināja spiedzīgās balsīs un visi kopā nepadarīja vairāk kā viens baltais cilvēks.
Pakaļgalā zem nojumes sēdēja divi baltie. Abi bija ģērbušies par sešiem pensiem pirktos apakškreklos un apjozušies ar vilnas jostu. Katram pie tās karājās revolveris un tabakmaks. Ada viņiem bija norasojusi ar sviedriem. Sur tur lāsītes saplūda kopā mazās straumītēs, kas tecēja uz nokaitētā klāja un gandrīz tai pašā acumirklī iztvaikoja. Kalsnējs melnacains cilvēks slaucīja ar slapjiem pirkstiem no pieres kodīgās sviedru urdziņas un, slinki lādēdamies, purināja pirkstus. Gurdi un bezcerīgi viņš lūkojās pāri ārējam rifam uz jūru un krastā augošo palmu galotnēm.
—Pulkstenis astoņi, bet īstā elle sāksies dienas vidū,—viņš žēlojās. — Kaut vēsmiņa būtu uzpūtuši! Vai tiešām mēs nekad netiksim prom no šejienes?
Otrs cilvēks, slaids divdesmit piecus gadus vecs vācietis ar platu zinātnieka pieri un izbīdītu deģenerāta zodu, nemaz nepapūlējās atbildēt. Viņš bēra hinīna pulverīti zīdpapīrā. Savēlis granus piecdesmit ciešā piciņā, viņš iemeta zāles mutē un norija, neuzdzerdams virsū ne malku ūdens.
— Eh, kā derētu drusku viskija! — noteica pirmais pēc piecpadsmit minūšu garas pauzes.
Pagāja vēl stundas ceturksnis, iekams vācietis ne no šā, ne no tā ierunājās:
— Mani bendē nost drudzis. Es pametīšu jūs, Grifit, līdzko būsim nonākuši Sidnejā. Man pietiek tropu! Man vajadzēja iepazīt jūs labāk, iekams es parakstīju kontraktu ar jums.
— Nekāds sevišķais stūrmanis jūs neesat, — atteica Grifits, pārāk sakarsis, lai runātu asākā tonī. — Kad Guvutu piekrastē padzirdēja, ka esmu pieņēmis jūs, visi mani izsmēja. «Ko? Džeikobsenu?» viņi teica. «Jūs neno- bēdzināsiet no viņa ne tikai pudeli džina, bet pat sērskābi — visu viņš uzošņās.» Jūs tiešām lieliski attaisnojāt savu reputāciju. Jau divas nedēļas neesmu ņēmis mutē ne lāsīti — jūs visu esat uzokšķerējis.
— Ja drudzis jūs būtu kratījis tāpat kā mani, jūs saprastu, — palīgs raudulīgi taisnojās.
— Es jums nepārmetu, — atbildēja Grifits. — Es tikai vēlos, kaut dievs atsūtītu mums ko iedzert vai arī uzpūstu vējš. Jūtu, ka rit mani sāks kratīt drebuļi.
Palīgs piedāvāja viņam hinīnu. Savēlis piecdesmit granu pilulu, Grifits iemeta to mutē un norija tāpat sausu.
— Ak kungs, ak kungs! — viņš vaidēja. — Kā es sapņoju par zemi, kur nepazīst hinīna! Nolādētais elles izgudrojums! Savā mūžā esmu aprijis to tonnām.
Viņš atkal urbās ar acīm jūras tālēs, cerēdams saskatīt kaut kādas vēja pazīmes. Parasto pasāta mākoņu nebija, un saule, kāpdama aizvien augstāk, pārvērta debesis par liesmojošu varu. Svelme bija ne tikai sajūtama, bet arī saredzama, un Grifits veltīgi meklēja atvieglojumu, skatīdamies uz krastu. Liedaga baltums sāpīgi dzēla acis. Palmas stāvēja pilnīgi nekustīgi, iezīmēdamās uz vienmuļā biezo džungļu zaļuma fona kā no kartona izgrieztas dekorācijas. Melnādainie puišeļi, kas kaili rotaļājās šajā smilšu un saules žilbumā, aizvainoja un sāpināja Grifitu, kuram saule sagādāja ciešanas. Viņš juta tādu kā atvieglojumu, kad viens no puišeļiem skriedams paklupa un četrrāpus ievēlās siltajā jūras ūdenī.
Pēkšņi uz klāja strādājošie melnādainie iekliedzās — un abi baltie paskatījās uz jūras pusi. Ceturtdaļjūdzes.attālumā aiz rifa parādījās gara, melna kanoe.
— Gumu puiši no kaimiņu līča, — nosprieda palīgs.
Viens no melnādainajiem nāca uz pakaļgalu, soļodams
pa nokaitēto klāju viegli — kā cilvēks, kura kailās kājas nejūt karstumu. Arī tas aizvainoja Grifitu, un viņš aizvēra acis. Taču pēc brīža viņš tās plati iepleta.
— Baltais saimnieks ar puišiem no Gumu, — teica melnādainais.
Abi baltie piecēlās un raudzījās uz laivu. Tās pakaļgalā bija skaidri redzams sombrero, kas piederēja baltajam. Palīga sejā pavīdēja satraukums.