— Junga! Spaini auksta ūdens un dvieli! — Grīfs pavēlēja, kad bija beidzis. — Divus spaiņus un divus dvieļus, — viņš piemetināja, paskatījies uz savām rokām. — Esat gan jūs labais, —viņš uzrunāja Penkbērnu. — Jūs esat visu sabojājis. Es biju pilnīgi izdzinis no jums laukā indi, bet nu jūs atkal ožat pēc tās. Mums viss būs jāsāk no gala. Mister Olbrait, jūs zināt to veco ķēžu kaudzi krastā pie pašas piestātnes. Sameklējiet īpašnieku, nopērciet ķēdes un atvediet uz kuģi! Tur jābūt kādām simt piecdesmit asīm. Penkbērn! Rīt no rīta jūs sāksiet tīrīt nost no ķēdēm rūsu. Kad būsiet to izdarījis, apstrādāsiet ķēdes ar smilšpapīru. Pēc tam jūs tās nokrāsosiet. Un jūs nedarīsiet neko citu, iekams ķēde nebūs kā jauna.
Aloīzijs Penkbērns pašūpoja galvu.
— Es atsakos. Lai Frensisa sala iet ellē ar visu manu mantu! Man ir līdz kaklam jūsu vergturība. Esiet tik laipns un tūlīt izsēdiniet mani krastā! Es esmu baltais cilvēks. Jūs nedrīkstat tā apieties ar mani!
— Mister Karlsen, pielūkojiet, lai misters Penkbērns paliktu uz kuģa!
— Es jūs par to piekaušu! — Aloīzijs iekliedzās. — Jūs nedrīkstat mani aizturēt!
— Varu sadot jums vēlreiz, — sacīja Grīfs. — Un paklausieties, ko es teikšu, jūs, iereibušais kucēn! Es jūs slānīšu tik ilgi, kamēr manas dūres spēs izturēt vai kamēr jūs pats sāksiet lūgties, lai Jauj jums dauzīt nost no ķēdes rūsu. Esmu ķēries pie jums un iztaisīšu no jums cilvēku, kaut arī man vajadzētu jūs nosist. Bet tagad ejiet lejā un pārģērbieties! Un pēcpusdienā ķerieties pie āmura! Mister Olbrait, steigšus vediet šurp uz kuģi ķēdi! Mister Karlsen, aizsūtiet pēc tās laivu! Un neizlaidiet no acīm Penkbērnu! Ja viņš sāk zvāļoties vai drebēt, iedodiet viņam vienu malku, bet nelielu. Pēc pagājušās nakts viņš bez tā neiztiks.
Pārējā laikā, kamēr <Kitiveika» stāvēja Apijā, Aloīzijs Penkbērns dauzīja nost no ķēdes rūsu. Viņš dauzīja desmit stundas dienā. Un arī visu laiku, kamēr viņi brauca līdz tālajām Džilberta salām, viņš dauzīja. Pēc tam pienāca kārta smilšpapīram. Simt piecdesmit asis ir deviņsimt pēdu, un katrs šīs garās ķēdes loceklis tika notīrīts un nopulēts tā kā vēl nekad. Un, kad ķēdes pēdējais loceklis bija otrreiz pārklāts ar melnas krāsas kārtiņu, Penkbērns ierunājās.
— Dodiet šurp vēl netīrāku darbu, — viņš teica Grifam. — Ja jūs liksiet, es apstrādāšu arī citas ķēdes. Varat neraizēties par mani. Es vairs neņemšu mutē ne pili. Tagad es trenēšos. Sizdams mani, jūs izdzināt man lepnību, bet atļaujiet man pateikt, ka tas ir tikai pagaidu pārsvars. Treniņš! Es trenēšos tik ilgi, kamēr būšu visādā ziņā tikpat stiprs un tīrs kā šī ķēde. Un vienā jaukā dienā kaut kur un kaut kā es noslānīšu jūs tāpat, kā jūs noslānījāt mani. Es sazvetēšu jums ģīmi tā, ka jūsu pašu melnie jūs vairs nepazīs.
Grīfs staroja.
— Tagad jūs runājat kā vīrietis! — viņš iesaucās. — Jūs man varat sadot, vienīgi kļuvis par īstu vīrieti. Un tad varbūt…
Viņš apklusa, cerēdams, ka otrs sapratīs viņa domu. Aloīzijs kļuva domīgs, un pēkšņi viņam iemirdzējās acis.
— Un jūs domājat, ka tad es to vairs negribēšu?
Grīfs pamāja ar galvu.
— Tas jau ir tas lāsts! — Aloīzijs gaudās. — Es labi zinu, ka negribēšu. Redzu un saprotu. Tomēr es turpināšu tādā pašā garā un savedīšu sevi kārtībā.
Siltais sārtums Grifa sejā likās kļūstam vēl siltāks. Viņš izstiepa roku.
— Penkbērn, tieši par to es jūs mīlu.
Aloīzijs saņēma viņa roku un skumji pašūpoja galvu.
— Grīf, — viņš drūmi sacīja, — jūs izdzināt man lepnību, un es baidos, ka uz ilgu laiku.
Kādā tveicīgā tropu dienā, kad nostāja pēdējās dienvidaustrumu pasāta brāzmas un tuvojās musonu sezona, «Kitiveika» gāja gar Frensisa salas mežaino krastu. Grifs ar kompasu un tālskati noteica Redskāra vulkānu, pagāja garām Ovena līcim un, norimstot pēdējai brāzmai, bija pie ieejas Likikili līcī. Divas laivas paņēma «Kitiveiku» tauvā, un, Karlsena vadīts, kuģis lēni iegāja dziļā un šaurā krasta ielocē. Sēkļu nebija. Mangroves auga pašā ūdensmalā, bet aiz tām kā siena slējās džungļi un vietumis rēgojās pa robotai klinšu smailei. Jūdzi no ieejas, kad dienvidrietumos rietumu virzienā parādījās balts stāvā krasta izcilnis, lote apstiprināja, ka «Rokasgrāmatai» bijusi taisnība, un enkurs dārdēdams iegrima deviņu asu dziļumā.
Dienas atlikušo daļu un nākamo dienu līdz dienas vidum visi palika uz «Kitiveikas» un gaidīja. Neredzēja nevienas kanoe. Nebija nekādu pazīmju, ka uz salas būtu cilvēki. Ja laiku pa laikam ūdenī nenoplunkšķētu kāda zivs vai neieķērktos kakadu, varētu domāt, ka sala ir izmirusi. Tikai vienu reizi augstu pāri mastiem uz džungļu pusi aizspurdza milzīgs tauriņš ar divpadsmit collu lielu spārnu atpletumu.
— Nav nekādas jēgas sūtīt laivu drošā navē, — teica Grīfs.
Penkbērns izturējās pret to neticīgi un gribēja doties uz krastu viens pats peldus, ja viņam neļaus braukt ar mazo laiviņu.
— Viņi nav aizmirsuši vācu kreiseri, — paskaidroja Grīfs. — Un es varu saderēt, ka džungļi čum un mudž no cilvēkiem. Kā jūs domājat, mister Karlsen?
Salu piedzīvojumu veterāns bija pilnīgi vienis prātis ar viņu.