Nedēļas beigās maiņa vairs negāja tik raiti. Zelts gadījās pavisam reti. Kaut kur aizķērušos peniju nelabprāt atdeva par desmit paciņām, toties sudrabu atnesa par vairākiem tūkstošiem dolāru.
Astotās dienas rītā vispār nenotika nekāda maiņa. Sirmbārži bija rūpīgi izstrādājuši savu plānu un prasīja par peniju divdesmit paciņas. Vienacis pasludināja jaunos maiņas noteikumus. Baltie, stāvēdami bariņā un pusbalsī sarunādamies, izlikās tos ļoti nopietni apspriežam. Ja vienacis būtu pratis angliski, viņam viss būtu kļuvis skaidrs.
— Mēs esam dabūjuši drusku vairāk par astoņsimt tūkstošiem, ja neskaita sudrabu, — teica Grīfs. — Un tas apmēram ir viss, kas viņiem ir. Atlikušie divsimt tūkstoši varbūt ir nonākuši citu cilšu rokās. Atbrauksim atkal pēc trijiem mēnešiem, un šie piekrastes iedzīvotāji būs iemainījuši naudu atpakaļ. Turklāt ap to laiku viņiem jau būs izbeigusies tabaka.
— Būtu grēks uzpirkt penijus, — zobojās Olbraits. — Es, prātīgs tirgonis būdams, nevaru to paciest.
— Ceļas krasta vējš, — sacīja Grīfs, palūkodamies uz Penkbērnu. — Ko jūs teiksiet?
Penkbērns piekrītoši pamāja ar galvu.
— Ļoti labi. — Pagriezis vaigu pret vēju, Grifs pārliecinājās, ka vējš ir nevienmērīgs un vājš. — Mister Karlsen, nolaidiet motorlaivu, lai tā ņem mūs tauvā! Uz šo vēju nevar paļauties.
Viņš izņēma no kastes sešsimt vai septiņsimt paciņu tabakas, ielika tās vienacim rokā un palīdzēja apjukušajam mežonim tikt pāri bortam. Kad bija pacelta fokbura, no nekustīgi stāvošo laivu rindas atskanēja drausmu kliedzieni. Bet, kad bija pacelts enkurs un «Kitiveika» sakustējās, vienacis, nelikdamies ne zinis par šauteņu stobriem, kas bija pagriezti pret viņu, sāka airēt nopakaļ kuģim un, izmisīgi žestikulēdams, rādīja, ka viņa cilts ir ar mieru atdot peniju par desmit paciņām.
— Junga! Dzeramo riekstu! — uzsauca Penkbērns.
— Mēs dodamies uz Sidneju, — teica Grifs. — Un ko pēc tam?
— Kopā ar jums es braukšu atpakaļ pēc tiem divsimt tūkstošiem, — atbildēja Penkbērns. — Līdz tam laikam es uzbūvēšu šoneri braukāšanai starp salām. Bez tam es saukšu pie atbildības savus aizbildņus, lai paskaidro, kāpēc viņi neatdod man tēva naudu. Kāda iemesla dēļ? Es pierādīšu, ka viņiem jāatdod nauda man.
Penkbērns lepni sasprindzināja muskuļus zem plānajām krekla piedurknēm, sagrāba abus melnos pavārus un pacēla viņus virs galvas kā divas hanteles.
— Aiziet uz klīverbomja takelāžu! — no pakaļgala nokomandēja Karlsens, kad bija pacelta grotbura.
Penkbērns nolaida abus pavārus uz klāja un metās uz priekšu, divos lēcienos aizdrāzdamies garām kādam melnādainam matrozim.
VELNI FUATINO SALA
No visiem saviem daudzajiem šoneriem, divmastnie- kiem un kuteriem, kas burāja starp dienvidjūru koraļļu salām, Deivids Grīfs visvairāk mīlēja «Grāvēju» — jahtai līdzīgu šoneri deviņdesmit tonnu tilpumā, ar tik ašu gaitu, ka tas jau senajās dienās bija kļuvis slavens, vadādams kontrabandas opiju no Sandjego uz Pudžetsaundu, sirodams pa roņu apmetnēm Beringa jūrā un vezdams ieročus uz Tālajiem Austrumiem. Valdības ierēdņu neieredzēts kā rūgta nāve, šis kuģis toreiz bija visu jūras braucēju prieks un tā būvētāju meistaru lepnums. Pat tagad, pēc četrdesmit gadu braukāšanas, šoneris vēl arvien bija tas pats senais «Grāvējs» un trauca pār jūrām tikpat apbrīnojamā ātrumā, tā ka jūrniekiem vajadzēja redzēt to savām acīm, lai spētu noticēt; šā ātruma dēļ visās ostās no Valparaiso līdz Manilas līcim izraisījās dažs labs sirdīgs ķīviņš, kur neskopojas ne ar vārdiem, ne belzieniem.
Šinī naklī šoneris, turēdamies cieši pie vēja, tā ka lielā grotbura slīga lejup ērmoti gluda, vējpusē noplandoties ik pie pacēliena virs lēzenajiem viļņiem, slīdēja pār ūdeņiem, it viegli veicot četrus mezglus stundā, kaut gan brīze bija tikai maiga pūsmiņa. Jau kādu stundu Deivids Grīfs stāvēja, atspiedies pret reliņu novēja pusē pie fok- masta vantīm, no augšas vērodams, kā kuģa šķirtais ūdens nemitīgi vizmo fosforiskās dzirkstīs. Priekšējās buras, vieglītiņām papurinādamās atpakaļ, apvēdināja viņa vaigus un krūtis ar spirdzinošu vēsumu, un viņš sajūsmināts apcerēja šonera teicamās īpašības.
— Ek, kas par skaistuli, Taute, kas par skaistuli! — viņš teica kanakam vērotāja postenī, aizgrābtībā ar roku papliķēdams tīka koka reliņu.
— Jā, skiper, — atbildēja kanaks polinēziešu sulīgi dobjajā krūšu balsī. — Es kuģus pazīstu jau trīsdesmit gadu, bet tāds man vēl nav gadījies. Mēs Raiateas salā to saucam par «Fanauao».
— «Rītausma», — Grīfs pārtulkoja šo mīlināmo vārdu.
— Kurš tad viņu tā nosauca?
Taute grasījās atbildēt, bet tad pēkšņi sāka saspringti raudzīties uz priekšu. Grīfs nu raudzījās tai pašā virzienā.
— Zeme, — Taute teica.
— Jā, Fuatino, — Grīfs atbildēja, neatraudams acis no vietas, kur zvaigznēs vizošo apvārsni asām aprisēm šķēla melns plankums. — Viss kārtībā. Es pateikšu kapteinim.
«Grāvējs» trauca uz priekšu, līdz salas siluets iznira tik skaidri, kā rokām taustāms, līdz varēja saklausīt šļācošo bangu miegaino dunoņu un kazu blēšanu, bet vējš, kas nāca no krasta, nesa līdzi reibinošas ziedu smaržas.
— Ja ieeja nebijusi īsta sprauga, tādā naktī «Grāvējs» droši izbrauktu pa to, — kapteinis Glass piezīmēja, ar nožēlu noskatīdamies, kā stūresvīrs strauji sagriež stures- ratu sānis.