Kādu jūdzi no krasta «Grāvējs» nogula dreifā, lai, nogaidījis rītausmu, dotos iekšā pa bīstamo Fuatino salas ieeju. Bija īsta tropu nakts, nemanīja ne zīmes no lietus gāzes vai pēkšņas brīzes. Kuģa priekšgalā Raiateas salas matroži, kurus vien nesaistīja dienests, nolikās gulēt tieši uz klaja. Pakaļgalā kapteinis, stūrmanis un Grīfs izklāja savas guļvietas tikpat gurdi un nevērīgi. Viņi gulšņāja virs segām smēķēdami, pusbalsī miegaini pārspriezdami par Mataaru, Fuatino karalieni, un viņas meitas Naumoo mīlas dēku ar Motuaro.1
— Tie nu gan ir romantiski ļaudis, — ieteicās stūrmanis Brauns. — Tikpat romantiski kā mēs, baltie.
— Tikpat romantiski kā Pilzahs, — Grīfs iesmējās,
— un tas kaut ko nozīmē. Cik sen tas notika, kaptein, kad viņš aizmuka no jums?
— Vienpadsmit gadu, — kapteinis Glass īgni atņurdēja.
— Pastāstiet man par to! — Brauns lūdza. — Runā, ka viņš kopš tā laika ne reizes neesot atstājis Fuatino. Vai tas tiesa?
— Tiesa kas tiesa, — kapteinis norūca. — Viņš tak vēl arvien mīl savu sievu — šito mazo palaidnieci! Viņa man to nočiepa — labāko jūrnieku, kādu vien pasāti jel kad appūtuši… pie tam vēl viņš ir holandietis.
— Vācietis, — Grīfs pārlaboja.
— Tas tak viens pīpis, — skanēja atbilde. — Jūra zaudēja varenu jūrnieku tai vakarā, kad viņš izkāpa krastā un Notutu uzmeta viņam vienu actiņu. Jādomā, viņi gauži iepatikās viens otram. Pirms tu, cilvēks, vēl paguvi acis pamirkšķināt, viņa jau bija uzmaukusi tam galvā nez kādu baltu puķu pinumu, un pēc piecām minūtēm abi roku rokā aizskrēja pa pludmali, smiedamies kā bērni. Ceru, ka viņš būs uzspridzinājis to lielo zemūdens koraļļu radzi ieejas kanālā. Tur es, ar tauvām pāri vilkdamies, arvien nobrāžu pāris vara apšuvuma plākšņu.
— Stāstiet nu tālāk! — Brauns skubināja.
— Tas ir viss. Tepat jau stāsts arī beidzas. To pašu nakti apprecējas. Uz kuģa tā arī vairs neatgriezās. Otrā dienā devos viņu meklēt. Atradu brikšņos stiebru būdā trinkšķinām ģitāru — īsts baltais mežonis ar plikiem stilbiem, visgarām apkāries ar puķēm un visādiem gra- buļiem. Nu, pēc dulla ēzeļa. Teica, lai es atsūtot šā mantiņas malā. Es teicu, lai papriekš brauc ellē. Un tas ir viss. Jūs jau pats viņu rīt redzēsiet. Nu jau saraudzījuši trīs bērneļus — brīnum jaukus mazus delverīšus. Man tur lejā ir fonogrāfs priekš viņa un skaņu veltnīšu vai miljons.
— Un tad jūs nolīgāt viņu par veikalnieku? — stūrmanis jautaja Grifam.
— Kas tad man cits atlika? Fuatino ir īsta mīlestības sala, un Pilzahs nu reiz ir mīlētājs. Iezemiešus viņš ari smalki pazīst — viens no labākajiem veikalniekiem, kādi man bijuši un ir. Viņam ir atbildības sajūta. Jūs jau rit viņu redzēsiet.
— Paklau, jaunais cilvēk, — kapteinis Glass draudīgi uzrūca savam stūrmanim. — Vai tik jūs neesat romantiķis? Jo, āre, ja jūs tāds esat, tad paliksiet uz klāja. Fuatino ir romantikas apsēsta sala. Te ikviens ir kādā iemīlējies. Viņi pārtiek no mīlestības. Tas laikam ceļas no kokosriekstu piena vai arī no gaisa, varbūt no jūras. Visa salas vēsture pēdējos desmittūkstoš gados ir viena vienīga mīlestības dēka. Es zinu. Esmu runājies ar večiem. Un, ja es jūs notveršu skrienam projām pa pludmali roku roka ar…
Kapteiņa pēkšņā apklušana lika abiem sarunu biedriem paraudzīties viņā. Ar acīm sekodami viņa skatienam, kas slīdēja tiem pāri gar grotmasta vantīm, abi ieraudzīja to pašu, ko viņš, — brūnu roku un dilbu, muskuļainu un slapju, kuram no ārpuses pievienojās vēl otra brūna roka un dilbs. Tālāk parādījās galvvirsa, klāta ķerainām mežaina sprogām, un tad seja ar šķelmīgām, melnām acīm, savilkta zīmīgā mūžamežu iemītnieka smaidā.
— Ak mans dievs! — Brauns izdvesa. — Tas jau ir fauns — jūras fauns.
— Tas ir Cilvēks-Kaza, — Glass atteica.
— Tas ir Mauriri, — piebilda Grīfs. — Mans asins- brālis pēc iezemiešu paražu svētā zvēresta. Viņa vārds ir manējais, un mans vārds ir viņējais.
Virs kuģa malas pacēlās plati, brūni pleci un varenas krūtis, un tūdaļ ar tādu vieglumu, kas šķita neprasām nekādu pūļu, pār reliņu pārmetās viss lieliski veidotais ķermenis, pilnīgi bez trokšņa nolaizdamies uz klāja. Brauns, kurš būtu varējis kļūt arī kas cits nekā tikai dien- vidjūru salu šonera stūrmanis, jutās apburts. Viss, par ko viņš kādreiz bija salasījies grāmatās, tagad pārliecinoši iemiesojās šajā faunam līdzīgajā viesī no okeāna dzīlēm. «Tomēr tāds sērīgs fauns,» jaunais cilvēks nosprieda, kad zeltainbrūnais mežu dievs nāca šurp, kur Deivids Grīfs ar pastieptu roku bija pacēlies sēdus.
— Deivid, — teica Deivids Grīfs.
— Mauriri, Lielo Brāli, — atteica Mauriri.
Un ari turpmāk pēc asinsbrālību noslēgušo cilvēku paražas viņi sauca viens otru savā, nevis biedra īstajā vārdā. Pie tam viņi runāja Fuatino salas polinēziešu izloksnē, un Braunam atlika tikai sēdēt un minēt.
— Tālu esi peldējis, lai pateiktu talofa, — Grīfs ierunājās, kad pienācējs bija apsēdies, straumēm plūdinādams ūdeni pār klāju.
— Jau daudzas dienas un naktis es vēroju, vai tu nenāksi, Lielo Brāli, — Mauriri atbildēja. — Es sēdēju uz Lielās klints, kur noglabāts dinamīts, kuram esmu iecelts par sargu. Es redzēju, ka jūs piebraucāt pie ieejas un atkal pazudāt tumsā. Es zināju, ka jūs gaidīsiet līdz rītam, un peldēju pie jums. Lielas bēdas ir nākušas pār mums. Mataara jau dienām ilgi raudādama gaida tevi. Viņa ir veca sieva, un Motuaro ir miris, un viņa ir noskumusi.
— Vai viņš apprecējās ar Naumoo? — Grīfs vaicāja, kad saskaņā ar paražām bija pašūpojis galvu un nopūties.
— Jā. Beigās viņi bija aizbēguši dzīvot pie kazām, kamēr Mataara viņiem piedos, un tad viņi atgriezās dzīvot pie mātes Lielajā mājā. Bet tagad viņš ir miris, un ari Nau- moo drīz mirs. Dziļas ir mūsu bēdas, Lielo Brāli. Tori ir miris un Tati-Tori, un Petoo, un Nari, un Pilzahs, un citi.