— Pilzahs arī! — Grīfs izsaucās. — Vai tad te bijusi sērga?
— Bija daudz slepkavību. Klausies, Lielo Brāli! Trīs nedēļas pagājušas, kopš ieradās svešs šoneris. No Lielās klints es ieraudzīju tā topburas pār jūru. Šoneri ar laivām vilka iekšā, bet pie lielās radzes viņi nepagriezās sānis, un kuģa dibens tai vairākkārt uzgrūdās virsū. Tagad kuģis stāv krastā, kur viņi nostiprina tā salauztās brangas. Uz klāja ir astoņi baltie. Pie viņiem ir sievietes no kādas salas tālu austrumos. Sievietes runā valodā, kas daudzējādā ziņā līdzīga mūsējai, taču ir savādāka. Tomēr mēs varam saprasties. Viņas stāsta, ka šonera vīri esot šās nozaguši. Mēs jau nezinām, bet viņas dzied un dejo, un liekas laimīgas.
— Un vīrieši? — Grīfs pārtrauca.
— Tie runā franciski. Es to zinu, jo kādreiz uz tava šonera bija stūrmanis, kas runāja franciski. Divi ir priekšnieki, tie neizskatās līdzīgi pārējiem. Tiem ir zilas acis kā tev, un tie ir velni. Viens ir lielāks velns par otro. Pārējie seši arī ir velni. Viņi mums nemaksā par jamsu un taro saknēm, ne ari par maizeskoka augļiem. Viņi mums visu atņem, bet, ja mēs žēlojamies, nokauj mūs. Tā tika nokauts Tori un Tati-Tori, un Petoo, un tie citi. Mēs nespējam pretoties, jo mums nav šauteņu, tikai divas vai trīs vecas šautenes.
Viņi dara pāri mūsu sievietēm. Tā jau tika nokauts ari Motuaro, jo viņš aizstāvēja Naumoo, kuru tie tagad paņēmuši pie sevis uz šonera. Tālab vien nogalināja arī Pilzahu. Galvenais no abiem priekšniekiem — Lielais Velns — vienreiz šāva uz viņu, kad viņš brauca laivā, un otrreiz, kad viņš raudzīja izrāpties piekrastes smiltīs. Pilzahs bija krietns vīrs, un Notutu tagad sēž būdā un raud bez gala. Daudzi ļaudis nobijušies un aizbēguši dzīvot pie kazām. Tomēr tur, augstajos kalnos, visiem nepietiek barības. Un vīri vairs negrib braukt zvejot, un viņi vairs nestrādā sakņu dārzos, jo velni tik un tā atņem visu, ko viņi ieguvuši. Bet mēs esam gatavi cīnīties. '
Lielo Brāli, mums vajadzīgas šautenes un daudz patronu. Es izsūtīju ziņu, pirms peldēju jūrā pie tevis, un vīri jau gaida. Baltie svešinieki nezina, ka tu esi ieradies.
Dod man laivu un šautenes, un es došos atpakaļ vēl pirms saullēkta. Un, kad jūs rit iebrauksiet, mēs jau būsim sagatavojušies: tiklīdz tu dosi zīmi, mēs apkausim baltos svešiniekus. Viņi ir jānokauj. Lielo Brāli, tev allaž bijušas vienas asinis ar mums, un viri un sievas lūdza daudzus dievus, lai tu ierastos. Un tu esi ieradies.
— Es braukšu laivā tev līdzi, — Grīfs teica.
— Nē, Lielo Brāli, — skanēja Mauriri atbilde. — Tev jāpaliek uz šonera. Baltie svešinieki baidīsies no šonera, nevis no mums. Mums būs šautenes, bet viņi to nezinās. Viņi satrūksies tikai tad, kad ieraudzīs tavu šoneri braucam. Sūti tur to jaunekli laivā man līdzi!
Tā nu notika, ka Brauns, tvīkdams kārē pēc romantiskām dēkām, par kādām gan lasījis, gan sapņojis, bet kādas ne reizi vēl nebija piedzīvojis, apsēdās pakaļgalā lielajai laivai, kura bija piekrauta ar šautenēm un patronām un kuru airēja četri Raiateas matroži, bet stūrēja zeltain- brūns pār jūru atpeldējis fauns, vadīdams to pa silto tropu nakts tumsu uz puslcģendāro mīlestības salu Fuatino, kur iebrukuši divdesmitā gadsimta pirāti.
Ja starp Džaluitu Maršala salu grupā un Bugenvilu Zālamana salās novilks līniju un ja šo līniju divus grādus uz dienvidiem no ekvatora šķels ar citu līniju, kas vilkta no Ukuor&s Karolīnu salās, tad šai krustpunktā saules piemirdzinātajos vientuļā okeāna plašumos kļūs redzama kalnainā Fuatino sala, kuru apdzīvo cilts, kas radniecīga havajiešiem, samoiešiem, tahitiešiem un maoriem. Fuatino atrodas pašā smailē leņķim, ko vilktu gar Polinēziju tālu uz rietumiem un atpakaļ starp Melanēziju un Mikronēziju. Tā tad arī bija Fuatino, kas nākamajā rītā iznira Deivida Grifa skatienam divas jūdzes uz austrumiem no kuģa, tieši lecošās saules virzienā. Pieturējās tā pati vieglā brīze, bet «Grāvējs» slīdēja pār gludo līmeni tādā gaitā, ko uzskatītu par ļoti veiksmīgu ikvienam salu šonerim trīsreiz spēcīgākā brīzē.
Fuatino īstenībā nebija nekas cits kā sens krāteris, ko kāds aizvēsturisks izvirdums izcēlis no jūras dibena. Rietumu mala, sadēdējusi un nogruvusi līdz jūras līmenim, veidoja ieeju pašā krāterī, kas bija salas osta. Tādējādi Fuatino atgādināja nelīdzenu zirga pakavu, kura gali vērsti pret rietumiem. «Grāvējs» stūrēja uz atvērumu starp šiem pakava galiem. Kapteinis Glass, kas, tālskati rokā turēdams, bija raudzījies paša zīmētā uz kajītes jumta izklātā kartē, pēkšņi atslējās stāvus — un viņa sejas izteiksme pauda pa pusei satraukumu, pa pusei samierināšanos.
— Klāt ir, — viņš teica. — Drudzis. Nevarēja ar pagaidīt līdz rītam. Man tas allaž uzklūp smagi, mister Grīf. Pēc piecām minūtēm es jau būšu kā bez galvas. Jums pašam nāksies iestūrēt šoneri ostā. Puis! Sačubini man koju! Labi daudz segu! Ielej pudelē karstu ūdeni! Ir tik rāms, mister Grīf, es domāju, ka jūs varēsiet apbraukt lielo radzi pat bez tauvošanas. Nogaidiet izdevīgu vēja pūtienu un šaujiet pāri! Pa visiem Klusā okeāna dienvidiem «Grāvējs» ir vienīgais kuģis, kas spēj to dabūt gatavu, un es zinu — jūs šo manevru protat. Gar Lielo klinti brauciet cieši garām, vērojiet tikai, lai grotmasta rāja to neskar!
Kapteinis runāja aizgūtnēm, gluži kā piedzēries, apdullinātās smadzenes cīnījās ar malārijas lēkmes straujo uzplūdu. Kad viņš streipujoja uz kuģa kāpņu pusi, seja viņam kļuva mēļi sarkana un plankumaina, it kā nejauka iekaisuma vai izsitumu apsēsta. Izvalbījušās acis kļuva stiklainas, rokas trīcēja, un zobi klabēja aukstuma drebuļu lēkmē.