Kad Grīfs kāpa augšup pa krastmalu, viņa priekšā čabēdama aizrāpoja uz visām pusēm vesela armija vientuļnieku jūras vēžu, bet zem palmām nerakņājās neviens urkšķošs sivēns. Kokosrieksti vāļājās, kur krituši, un pie kopras šķūņiem nemanīja ne zīmes, ka tur ko žāvētu. Darba un cītības pēdas bija izgaisušas. Vienu stiebru būdu pēc otras Grifs atrada pamestu. Tikai reiz viņš uzdūrās sirmgalvim, aklam, bezzobainam, neiedomājami krunkainam, kas sēdēja paēnā un uzrunāts pārbīlī kaut ko nomurkšķēja. Tīri it kā šo ciematu būtu izpostījusi sērga, Grifs domāja, pēdīgi tuvodamies Lielajai mājai. Te visur rēgojās posts un nekārtība. Neredzēja neviena puķēm vainagota jaunieša vai meitenes, avokado koku ēnā nekū- leņoja neviens brūns bērnelis. Durvīs saknupusi sēdēja Mataara, vecā karaliene, un klanījās uz priekšu un atpakaļ. Grifu ieraudzījusi, viņa sāka raudāt jo rūgtāk — pa daļai pati par savu ciešanu stāstu, pa daļai aiz žēlabām, ka nav neviena apkalpotāja, kas tam varētu izrādīt viņas viesmīlību.
— Un tā viņi aizveda Naumoo, — Mataara nobeidza stāstu. — Motuaro ir miris. Mani ļaudis ir aizbēguši un mirst badā, dzīvodami pie kazām. Un pie manis vairs nav pat neviena, kaš tev varētu pāršķelt kokosriekstu, ar ko atspirdzināties. Ai, Brāli, tavi baltie brāļi ir velnil
— Tie nav mani brāļi, Mataara, — Grīfs viņu mierināja. — Tie ir laupītāji un cūkas, un es iztīrīšu salu no viņiem …
Viņš aprāva runu un apcirtās apkārt, roka ar zibenīgu kustību aizslīdēja līdz jostai un atpakaļ, un liels kolts jau mērķēja pret cilvēku, kas, zemu noliecies, izdrāzās no koku starpas un metās viņam klāt. Viņš nenospieda gaili, un cilvēks arī neapstājās, līdz visā garumā bija izstiepies pie Grifa kājām, un nu svešinieka mute izvirda veselu straumi dīvainu un nesaprotamu vārdu. Grīfs šinī radījumā pazina to pašu, kas bija aizšmaucis no «Valetas» un pazudis krūmājā; bet viņa murkšķēšanu Grīfs varēja saprast tikai pēc tam, kad bija piecēlis viņu kājās un vēroja viņa mutes kroplīgo šķobīšanos, jo šim cilvēkam bija zaķa lūpa.
— Glābiet mani, kungs, glābiet mani! — cilvēks vaimanāja angļu valodā, kaut gan neapšaubāmi bija dien- vidjūru iezemietis. — Es jūs pazīstu! Glābiet mani!
Pēc tam viņš pasprūdīja mežonīgu birumu nesaprotamu skaņu un nemitējās ātrāk, kamēr Grīfs viņu satvēra aiz pleciem un sapurināja tā, ka vīram aizsitās elpa.
— Es tevi pazīstu, — Grīfs teica. — Pirms diviem gadiem tu biji pavārs franču viesnīcā Papeetē. Visi tevi saukāja par Zaķa Lūpu.
Cilvēks dedzīgi meta ar galvu.
— Tagad esmu pavārs uz «Valetas», — viņš spurkšķēja un sprauslāja, mutei nejēdzīgi šķoboties cīniņā ar fizisko defektu. — Es jūs pazīstu. Es jūs redzēju tur viesnīcā. Es jūs redzēju Lavīnas restorānā. Es jūs redzēju uz «Kitivei- kas». Es jūs redzēju pie «Maripozas» iekraušanas steķiem. Jūs esat kapteinis Grīfs, un jūs mani izglābsiet. Šie cilvēki ir velni. Viņi nogalināja kapteini Dipiju. Man viņi lika noindēt pusi kuģa ļaužu. Divus viņi nošāva uz zāli- ņiem. Pārējos viņi apšāva ūdenī. Es tos visus pazinu. Viņi nozaga meitenes Huahines salā. Viņi paņēma ka- tordzniekus no Numeas salas un tā pavairoja savus spēkus. Viņi aplaupīja tirgotājus Jaunhebridu salās. Vani- kori salā viņi nogalināja tirgotāju un nozaga tur divas sievietes. Viņi…
Bet Grīfs vairs neklausījās. Caur kokiem no ostas puses skanēja šauteņu rībieni, un viņš skriešus metās uz piekrasti. Pirāti no Tahiti un katordznieki no Jaunkaledoni- jas. Un šitā rīkļurāvēju banda patlaban brūk virsū viņa šonerim. Zaķa Lūpa sekoja, visu laiku spurkšķēdams un sprauslādams savu stāstu par balto velnu briesmu darbiem.
Šauteņu spraksti apklusa tikpat pēkšņi, kā sākušies, tomēr Grīfs, baigu nojautu tirdīts, turpināja skriet, līdz kādā takas pagriezienā uzdrāzās virsū Mauriri, kas steidzās viņam pretī no piekrastes puses.
— Lielo Brāli, — Cilvēks-Kaza elsa, — es nokavēju. Viņi ir sagrābuši tavu šoneri. Nāc! Jo tagad viņi meklēs tevi.
Viņš metās pa taku projām no piekrastes.
— Kur Brauns? — Grīfs vaicāja.
— Uz Lielās klints. Es tev vēlāk pastāstīšu. Nāc nu!
— Bet mani cilvēki no laivas?
Mauriri bija vai izmisumā aiz bailēm no vajāšanas.
— Viņi ir pie sievietēm uz svešā šonera. Viņus nenonāvēs. Es tev saku taisnību, Velniem vajadzīgi matroži, Bet tevi viņi nokaus. Paklau! — Uz ūdens kāds aizlūzušā tenora balstiņā dziedāja franču mednieku dziesmiņu. — Viņi brauc krastā. Viņi sagrāba tavu šoneri — to es pats redzēju. Nāc!
Kaut gan Deivids Grifs daudz nebēdāja par savu dzīvību un ādu, tomēr arī lieka pārgalvība nebija viņa dabā. Viņš zināja, kad jācīnās un kad jābēg, un nemaz nešaubījās, ka patlaban pienācis laiks bēgšanai. Augšup pa taku, garām sirmgalvim, kas sēdēja paēnā, garām Ma- laarai, kura sakumpusi tupēja Lielās mājas durvīs, viņš sekoja Mauriri cieši uz papēžiem. Viņam pašam pie papēžiem gluži kā šunelis klunkurēja Zaķa Lūpa. No aizmugures jau skanēja vajātāju klaigas, bet celiņš, pa kuru veda Mauriri, lika sirdij pulsēt kaklā. Platā taka sašau- rinājās, pasviedās pa labi un strauji slējās kalnup. Pēdējā stiebru būdiņa bija palikusi aiz muguras, un taka. vīdamās caur augstiem kasiju biezokņiem un milzīgu zeltainu lapseņu pūļiem, kļuva arvien stāvāka, līdz izvērtās par īstu kazu stidziņu. Mauriri pacēla roku pret kailu vulkāniskas klints izcilni un rādīja, ka stidziņa ved tieši tam pāri.
— Aiz tās mēs būsim drošībā, Lielo Brāli, — viņš teica. — Baltie velni nekad neuzdrošinās doties tai pāri, jo tur ir klinšu bluķi, ko mēs gāžam tiem uz galvas, bet citas takas nav. Viņi arvien paliek stāvot šeit un šauj, kad mēs skrienam pār klinti. Nāc!