Pēc stundas ceturkšņa viņi apstājās, kur sākās taka pār kailās klints virspusi.
— Pagaidi te un, kad nāksi, skrien mudīgi! — Mauriri brīdināja.
Viņš izlēca saules kvēlē, un no apakšas vairākas šautenes sāka steidzīgi būkšķināt. Lodes plakšķēja apkārt skrējējam, izsizdamas no akmens drumstalu mākulīšus, tomēr viņš sveikā pārkļuva pāri. Grīfs sekoja, un kāda lode ietriecās klintī tik tuvu, ka tās izsistās šķembelītes sadūrās viņam vaigā. Arī Zaķa Lūpa izgāja neskarts, kaut gan rāpās pa pāreju krietni lēnāk.
Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja vēl augstāk kalnos, gulšņavādami kādā lavas klinšu gravā, kur pa nogāžu terasēm auga taro un papaija. Šeit tad Grīfs kaldināja turpmākos plānus un pilnīgi iepazinās ar notikušo.
— Nelaimīga sagadīšanās, — Mauriri teica. — No visām naktīm tieši šo nakti baltie velni bija izvēlējušies, lai dotos zvejot. Bija pavisam tumšs, kad mēs izbraucām no ieejas. Viņi braukāja pa līci gan lielajās laivās, gan kanulaiviņās. Šautenes viņi allaž nēsā līdzi. Vienu Raiateas matrozi tie nošāva. Brauns turējās ļoti dūšīgi. Mēs mēģinājām pakļūt tiem garām un nokļūt līča viņā galā, bet viņi aizšķērsoja ceļu un iedzina mūs starp Lielo klinti un ciematu. Mēs gan izglābām šautenes un visas patronas, bet laiva palika viņiem. Tā viņi uzzināja, ka tu esi ieradies. Brauns tagad atrodas šaipus Lielās klints līdz ar šautenēm un patronām.
— Bet kāpēc viņš negāja pāri uz Lielās klints virsotni un nedeva man brīdinājuma zīmi, kad es braucu iekšā no jūras? — Grīfs nopeldams pavaicāja.
— Viņi nezināja ceļu. Vienīgi es un kazas zinām šo ceļu. Un man pašam tas neienāca prātā, jo es līdu caur brikšņiem, lai nokļūtu līdz ūdenim un aizpeldētu pie tevis. Bet brikšņos slēpās velni, kas šāva uz Braunu un Raiateas matrožiem; mani viņi vajāja līdz pat rītausmai un vēl visu rītu dzenāja tur pa to ieplaku. Tad tu iebrauci ar savu šoneri — un viņi nogaidīja, kamēr tu izkāpsi krastā; es gan aizspruku caur brikšņiem, bet tu jau biji iznācis malā.
— Vai tu šāvi to vienu šāvienu?
— Jā, lai tevi brīdinātu. Bet viņi bija gudri un nešau- dīja pretī, un tā bija mana pēdējā patrona.
— Nu, un kas tev stāstāms, Zaķa Lūpa? — Grīfs uzrunāja «Valetas» pavāru.
Viņa stāsts bija garš un neciešami sīkumains. Jau pirms gada viņš ar «Valetu» bija aizbraucis no Tahiti un braukājis pa Paumotu salām. Vecais Dipijs bija reizē «Valetas» īpašnieks un kapteinis. Pēdējā reisā viņš Tahiti salā piemunsturējis divus svešiniekus par stūrmani un kravas pārzini. Bez tam viņš vedis vēl kādu svešinieku, lai nometinātu to par savu tirdzniecības aģentu Fanriki salā. Stūrmaņa vārds bija Rauls van Asvelds, kravas pārziņa — Karls Lepsiuss.
— Viņi ir brāļi, es to zinu, jo dzirdēju viņus sarunājamies tumsā uz klāja, kad viņi domāja, ka neviens neklausās, — Zaķa Lūpa paskaidroja.
«Valeta» zēģelējusi caur Zemajām salām, savākdama gliemežvākus un pērles Dipija uzpirkšanas punktos. Frenss Amundsons, trešais svešinieks, Fanriki salā nomainījis Pjēru Golāru. Pjērs Golārs uzkāpis uz kuģa, lai atgrieztos Tahiti salā. Fanriki iezemieši stāstījuši, ka viņam esot kāda kvarta pēr|u, ko nodot Dipijam. Pirmajā naktī pēc izbraukšanas no Fanriki kajītē notikusi šaudīšanās. Tad Dipija un Pjēra Golāra ķermeņi pārsviesti pār bortu. Ta- hitiešu matroži visi samukuši bakā. Divas dienas viņi palikuši tur apakšā rufē bez ēšanas, bet «Valeta» gulējusi dreifā. Tad Rauls van Asvelds pielicis indi Zaķa Lūpas gatavotajam ēdienam un pavēlējis to aiznest uz rufi. Puse matrožu nomiruši.
— Viņš visu laiku mērķēja uz mani ar šauteni, kungs. Ko gan es varēju darīt? — Zaķa Lūpa svepstēja. — Divi no atlikušajiem uzrāpās vantīs, bet tos nošāva. Mēs bijām tikai desmit jūdžu no Fanriki. Pārējie metās pār bortu, lai peldētu turp. Tos nošāva, kamēr tie peldēja. Es vienīgais paliku dzīvs un vēl abi velni, jo manis viņiem vajadzēja, lai es vārītu ēst. To dienu viņi, izmantodami brīzi, atgriezās Fanriki salā un uzņēma Frensu Amundsonu, jo tas arī bija no viņējieiņ.
Tālāk sekoja Zaķa Lūpas murgiem līdzīgie piedzīvojumi, kamēr šoneris klaiņojis tālos braucienos uz rietumiem. Viņš bijis vienīgais dzīvais liecinieks un labi zinājis, ka tāpat būtu nogalināts, ja vien nebijis pavārs. Numeā viņiem pievienojušies pieci katordznieki. Zaķa Lūpu nelaiduši krastā nevienā salā, un Grīfs esot pirmais no malas, ar kuru viņš dabūjot runāt.
— Un tagad viņi mani nokaus, — Zaķa Lūpa spurk- šķināja. — Jo nu viņi zina, ka esmu jums pastāstījis. Es tomēr neesmu galīgs zaķapastala, es palikšu pie jums, kungs, un miršu kopā ar jums.
Cilvēks-Kaza papurināja galvu un piecēlās kājās.
— Guli te un atpūties! — viņš teica Grifam. — Šonakt būs tālu jāpeld. Bet šo pavāru es tagad aizvedīšu vēl augstāk kalnos, kur mani brāļi dzīvo kopā ar kazām.
— Labi gan, Lielo Brāli, ka tu proti peldēt, ka vīram pieklājas, — Mauriri pačukstēja.
No lavas klinšu gravas viņi bija nokāpuši līča galā un ieslīdējuši ūdenī. Viņi peldēja klusiņām, nešļakstināda- mies, Mauriri virzījās pa priekšu. Krātera melnās sienas slējās pār viņiem tik augstu, ka likās — viņi peld milzīga trauka dibenā. Pašā augšā vīdēja debess, nokaisīta blāvi vizošiem zvaigžņu putek|iern. Priekšā viņi saskatīja uguntiņu, kas iezīmēja «Grāvēja» atrašanās vietu, un no kuģa klāja, attāluma klusināta, skanēja garīga dziesma-, ko spēlēja Pilzaham paredzētais fonogrāfs.