Abi peldētāji nogriezās pa kreisi, projām no nolaupītā šonera. Kad korālis beidzās, no klāja atviļņoja skaļi smiekli un dziedāšana, tad atkal ieskanējās fonogrāfs. Grīfs, pie sevis vīpsnādams par dziesmas piemērotajiem vārdiem — «Vadi, skaidrā gaisma», veicīgi peldēja tālāk pār tumšajiem ūdeņiem.
— Mums jāaizpeld līdz ieejai un jāizkāpj pie Lielās klints, — Mauriri čukstēja. — Velni ieņēmuši ieplaku. Paklau!
Kāds pusducis šāvienu ar nevienādām atstarpēm liecināja, ka Brauns vēl arvien turas uz klints, bet pirāti ierīkojušies šaurajā zemes sērē.
Vēl pēc stundas viņi jau peldēja zem Lielās klints augstu izslietajām kraujām. Mauriri, taustīdams ceļu, pirmais izrāpās krastā pie kādas aizas, un, apmēram simt pēdu rāpušies pa to augšup, viņi nonāca uz šauras klints pārkares.
— Paliec še! — teica Mauriri. — Es iešu pie Brauna. No rīta atgriezīšos.
— Iešu tev līdzi, Brāli, — Grifs atsaucās.
Mauriri tumsā pasmējās.
— Pat tu, Lielo Brāli, to nespēj. Es esmu Cilvēks-Kaza, un es vienīgais visā Fuatino spēju pāriet pār Lielo klinti nakts laikā. Bez tam šī arī būs pirmā reize, kad es pats to darīšu. Pastiep roku! Vai sataustīji? Tur ir noglabāts Pilzaha dinamīts. Nogulsties cieši pie klintssienas, tad tu pa miegam nenovelsies. Es tagad eju.
Augstu pār šalcošo bangotni uz šauras klinšu dzegas līdzās dinamīta krājumiem Deivids Gnfs pārdomāja savu kaujas plānu, tad nolika galvu uz elkoņa un aizmiga.
No rīta, kad Mauriri veda viņu pāri Lielās klints galotnei, Deivids Grifs saprata, kāpēc viņš nebūtu spējis to pāriet naktī. Kaut arī viņa jūrnieka nervi bija norūdīti lielos augstumos un bīstamā kāpaļāšanā, viņš brīnījās, kā spēj veikt šo pārgājienu pat gaišā dienas laikā. Te bija vietas, kurās viņam, paklausot Mauriri sīkajiem norādījumiem, vajadzēja saliekties uz priekšu un ar visu ķermeni krist pāri simt pēdu dziļai aizai, kamēr izstieptās rokas satver kādu atbalsta punktu pie pretējās kraujas, un tad varēja pārvilkt pāri arī kājas. Reiz pāri tūkstoš pēdu dziļam bezdibenim bija jāizdara lēciens desmit pēdu uz priekšu un kādu asi uz leju līdz šaurai klints karnīzei. Par spīti aukstajam prātam, reiz viņam tomēr sāka reibt galva, stāvot uz tik tikko divpadsmit collu plata klints izcilnīša, kur, šķita, nebija vairs ne kruve- sīša, pie kā rokām pieturēties. Mauriri, redzēdams viņu grīļojamies, atlieca pats savu ķermeni tālu pāri aizai un apgāja viņam apkārt, pie tam spēcīgi uzsizdams pa muguru, lai uzmundrinātu viņa apdullušās smadzenes. Tobrīd Grīfs pilnībā un uz visiem laikiem atskārta, kāpēc Mauriri nosaukts par Cilvēku-Kazu.
Aizsardzības postenim uz Lielās klints bija savas priekšrocības un savi trūkumi. Nodrošināti pret jebkuru uzbrukumu, divi cilvēki varēja to noturēt pret desmit tūkstošiem. Pie tam vēl klints sargāja izeju atklātā jūrā. Abi šoneri, Rauls van Asvelds un viņa rīkļurāvēju kompānija bija iesprostoti. Grīfs ar savu dinamītu, pārvietojis to augstāk uz klints, bija stāvokļa kungs. To viņš arī pierādīja kādu rītu, kad šoneri lūkoja izkļūt jūrā. Pa priekšu brauca «Valeta», to tauvā vilka laiva, kuru airēja sagūstītie Fuatino vīrieši. Grīfs un Cilvēks-Kaza raudzījās tieši lejup no kādas drošas klinšu slēptuves trīssimt pēdu augstumā. Šautenes gulēja tiem līdzās, tāpat arī gruzdoša pagale un liels sainis dinamīta stienīšu ar pievienotiem degļiem un detonatora auklām. Kad laiva nokļuva zem viņiem, Mauriri papurināja galvu.
— Tie ir mūsu brāļi. Mēs nevaram šaut.
«Valetas» priekšgalā atradās vairāki no Grifa paša Raiateas matrožiem. Pakaļgalā vēl kāds cits stāvēja pie stūresrata. Pirāti bija vai nu kajītē, vai arī uz otrā kuģa, tikai viens vienīgs ar šauteni rokā stāvēja kuģa vidusdaļā. Par vairogu tas turēja Naumoo, karalienes meitu, cieši piespiedis sev klāt.
— Tas ir galvenais velns, — Mauriri čukstēja, — viņam acis ir tikpat zilas kā tev. Viņš ir briesmīgs cilvēks. Skaties! Viņš tur ciet Naumoo, lai mēs nevarētu uz viņu šaut!
Viegla pūsmiņa un neliels paisuma vilnis dzina ūdeni šaurumā, tā ka šoneris virzījās uz priekšu ļoti lēnām.
— Vai jūs protat angliski? — Grīfs sauca lejup.
Vīrietis sarāvās, pacēla šauteni gandrīz stateniski un paraudzījās augšup. Viņa kustības bija straujas un lunkanas kā kaķim, bet zeltaini iedegusī seja pauda zvērisku cīņas kāri. Tā bija slepkavas seja.
— Jā, — viņš atsaucās. — Ko jūs gribat?
_— Griezieties atpakaļ, vai arī es jūsu šoneri uzspridzināšu, — Grīfs brīdināja. Viņš uzpūta gruzdošo pagali un pačukstēja: — Pasaki Naumoo, lai izraujas viņam no rokām un skrien uz pakaļgalu.
No «Grāvēja», kas brauca cieši aiz «Valetas», sāka rībināt šautenes, un lodes plakšķēdamas sitās pret klinti. Van Asvelds nicinoši nosmējās, un Mauriri iezemiešu valodā kaut ko sauca lejup sievietei. Kad tie bija nonākuši tieši apakšā, Grīfs redzēja sievieti izraujamies no vīrieša rokām. Acumirklī Grīfs piegrūda gruzdošo pagali pie sērkociņa galviņas, kas atradās īsā dcglīša šķēlumā, izlēca redzamā vietā pie klints malas un nosvieda dinamītu. Van Asvelds bija paguvis satvert meiteni un tagad cīnījās ar to. Cilvēks-Kaza turēja šauteni pavērstu pret viņu un gaidīja izdevīgu brīdi. Dinamīts nokrita uz klāja ciešā sainī, palēcās un aizripoja uz bakborta špigati. Van Asvelds, to ieraudzījis, brīdi sastinga, tad viņi abi ar meiteni skrēja, cik jaudas, uz pakaļgalu. Cilvēks-Kaza šāva, bet sašķaidīja vienīgi kambīzes stūri. Ložu krusa no «Grāvēja» pastiprinājās, abi vīrieši uz klints zemu pietu- pās, lai aizslēptos, un nogaidīja. Mauriri gribēja palūkoties, kas notiek apakšā, bet Grīfs to atturēja.