— Deglis ir bijis par garu, — viņš teica. — Nākamreiz zināšu labāk.
Tas notika pusminūti pirms eksplozijas. Kas notika pēc tās, to viņi kādu laiciņu nespēja pateikt, jo šāvēji no «Grāvēja», noteikuši īsto attālumu, gāza uguni bez mitas. Reiz Grifs riskēja palūrēt kaut ar vienu aci, un tūdaļ tam gar abiem vaigiem aizspindza lodes. «Valetai» bija norauta daļa bakborta klāja līdz ar reliņu, un tā sašķie- busies, grimdama arvien dziļāk, slīdēja atpakaļ uz ostu. Uz «Grāvēja» klāja rāpās augšā tie vīrieši un Huahines salas sievietes, kas bija slēpušies «Valetas» kajītē un tagad šauteņu uguns aizsegā aizpeldējuši uz otru kuģi. Fuatino vīrieši vilcējlaivā bija nosvieduši tauvu, sparīgi arzairējuši pa šaurumu un tagad visā sparā traucās uz dienvidu piekrasti.
Četru šauteņu zalve no zemes sēres liecināja, ka Brauns ar saviem vīriem, izlauzušies caur džungļiem līdz piekrastei, ķeras pie darba. Lodes vairs nespindza apkārt, un Grīfs ar Mauriri lika lietā arī savus ieročus. Tomēr neko nopietnu nodarīt viņi nespēja, jo «Grāvēja» vīri šāva no klāja virsbūvju aizsega, kamēr vējš un paisums nesa šoneri arvien tālāk projām. No «Valetas» vairs nemanīja ne pēdu, tā bija nogrimusi krātera dziļajos ūdeņos.
Rauls van Asvelds izdarīja divus manevrus, kas parādīja viņa atjautību un aukstasinību, tā ka pat Grīfs bija spiests pabrīnīties. Ar «Grāvēja» šauteņu uguni Rauls piespieda bēgošos Fuatino ļaudis atgriezties un padoties gūstā. Un tai pašā laikā, steigšus sasēdinājis pusi no saviem rīkļurāvējiem «Grāvēja» laivā, viņš raidīja tos krastā un tad šķērsām pāri zemes sērei, tā neļaudams Braunam pāriet uz pašu salu. Visu rīta cēlienu ik pa brīdim atjaunotā šaudīšana vēstīja Grifam, ka Brauns atspiests Lielās klints pretējā pusē. Stāvoklis palika nemainījies, ja neņem vērā to, ka «Valeta» bija pagalam.
Lielās klints aizsardzības posteņa trūkumi nopietni apdraudēja dzīvību. Tur nebija ne barības, ne ūdens. Vairākas naktis Mauriri kāda Raiateas matroža pavadībā peldēja uz līča viņu galu pēc pārtikas krājumiem. Tad pienāca nakts, kad pār ūdeni liesmoja ugunis un skanēja šāvieni. Pēc tam Lielajai klintij pieguļošā ūdens mala tika pamatīgi bloķēta.
— Jocīgs stāvoklis, — piezīmēja Brauns, kas nu pilnībā dabūja izbaudīt visas tās dēkas, kādas iespējams piedzīvot dienvidjūrās un par kādām viņš līdz šim bija tikai sapņojis. — Mēs esam viņu saņēmuši ciet un nevaram laist vaļā, un Rauls savukārt ir saņēmis mūs ciet un nevar palaist vaļā. Viņš nevar tikt projām, un mums gribot negribot jānomirst badā, turot viņu ciet.
— Ja uznāktu lietus, klinšu bedres piepildītos ar ūdeni, — Mauriri teica. Tā bija viņu pirmā diennakts bez ūdens. — Lielo Brāli, šonakt mēs abi sadabūsim ūdeni. Tas ir darbs stipriem vīriem.
Tonakt, paņēmuši stingri aizbāztus kokosriekstu kala- bašus[1], katru kvartas lielumā, viņi ar Grifu nokāpa pie ūdens Lielās klints pussalas pusē. Viņi neaizpeldēja tālāk par simt pēdām. Aizmugurē varēja saklausīt kādu nejaušu aira iečīkstēšanos vai irkļa piesitienu pie laivas sāniem, un dažreiz viņi redzēja uzliesmojam sērkociņu, kad vīri sardzes laivās aizdedzināja cigaretes vai pīpes.
— Gaidi še, — Mauriri čukstēja, — un turi kalabašus!
Apgriezies ar galvu lejup, viņš ienira. Grīfs, gulēdams
ar seju pret ūdeni, vēroja, kā Mauriri atstātās fosfores- cētās stigas kvēle kļūst arvien blāvāka un pēdīgi izgaist. Pēc laba brīža viņš bez trokšņa pāršķēla ūdens līmeni Grifam līdzās. .
— Še! Dzer!
Kalabašs bija pilns, un Grīfs dzēra saldu, svaigu ūdeni, kas bija izšļācies no sāļā ūdens dzīlēm.
— Tas iztek no zemes, — Mauriri teica.
— Pašā dibenā?
— Nē. Dibens ir tikpat dziļi zem mums, cik kalni augstu virs mums. Tas iztek piecdesmit pēdu dziļumā. Nirsti lejup, līdz jutīsi tā vēsumu!
Vairākas reizes piepildījis plaušas ar gaisu un atkal iztukšojis, kā jau nirēji to dara, Grīfs apgriezās ar galvu uz leju un aizpeldēja cauri ūdenim. Sāļš tas skalojās gar viņa lūpām un remdeni silts gar ķermeni, pēdīgi dziļi lejā tas kļuva dzestrāks un garšoja sāji. Tad pēkšņi viņa ķermenis ienira aukstajā zemūdens straumē. Grīfs izvilka nelielo aizbāzni no kalabaša un, kamēr saldais ūdens burbuļodams plūda tajā iekšā, vēroja lielas zivs fosforescējošo mirdzumu — kā jūras spoks tā gausi aizšūpo jās garām.
Pēc tam, turēdams kalabašus, kuru svars arvien palielinājās, viņš visu laiku palika ūdens virspusē, kamēr Mauriri tos citu pēc cita nonesa lejā un piepildīja.
— Tur ir haizivis, — Grifs ieteicās, kad viņi peldēja atpakaļ uz krastu.
— Pe! — skanēja atbilde. — Tās taču zivju haizivis. Mēs, Fuatino ļaudis, esam brāļi zivju haizivīm.
— Bet tīģerhaizivis? Es ari tās esmu šeit redzējis.
— Ja tās ieradīsies, Lielo Brāli, mums vairs nebūs ūdens, ko dzert, kamēr neuznāks lietus.
Nedēļu vēlāk Mauriri un kāds Raiateas salinieks atpeldēja atpakaļ ar tukšiem kalabašiem. Ostā bija sanākušas tīģerhaizivis. Nākamajā dienā uz Lielās klints visi cieta slāpes.
— Mums jāizmanto visas iespējas, — teica Grīfs. — Šonakt es došos pēc ūdens kopā ar Mautau. Rītnakt tu, Brāli, peldēsi ar Tehaa.
Grifs dabūja tikai trīs kvartas ūdens, tad parādījās tīģerhaizivis un izdzina viņus malā. Uz klints viņi bija seši, un pinte dienā tropu tveicē nav pietiekams valgums cilvēka ķermenim. Nākamo nakti Mauriri un Tehaa atgriezās bez ūdens. Otrā dienā Brauns dabūja iepazīt visas ārējās pazīmes, kas saistās ar slāpēm, — kad lūpas sasprēgā līdz asinīm, mutes dobums pārklājas graudainām gļotām un pietūkušajai mēlei mute kļūst par šauru.