— Mēs abi esam stipri vīri, — Rauls teica palocīdamies. — Pirms kādiem simt gadiem mēs, kas zina, būtu cīnījušies par karaļvaras iegūšanu.
Nu bija Grifa kārta palocīties.
— Bet pašreiz mēs plēšamies kā suņi, graudami koloniālos likumus tajās pašās karaļvalstīs, kuru likteņu noteicēji mēs varētu būt bijuši pirms simt gadiem.
— Viss sairst pīšļos, — Rauls apsēzdamies pamācoši piezīmēja. — Turpiniet vien savu maltīti! Negribu jūs traucēt.
— Vai nevēlaties piedalīties? — Grīfs uzaicināja.
Pretinieks skadri pētīdams palūkojās viņā, tad bija ar mieru.
— Es taisni līpu no sviedriem, — viņš ieminējās. — Vai nevaru nomazgāties?
Grīfs pamāja ar galvu un lika, lai Mauriri atnes kala- bašu. Rauls vēroja Cilvēka-Kazas acis, tomēr nesaskatīja nekā cita kā vien garlaikotu vienaldzību, kad dārgā ūdens kvarta tika izšļakstināta pa zemi.
— Suns grib dzert, — Rauls ieteicās.
Grifs atkal pamāja, un dzīvniekam nolika priekšā otru kalabašu.
Atkal Rauls pētīja iezemiešu acis, bet nekā neuzzināja.
— Zēl, kafijas mums nav, — Grīfs atvainojās. — Jums vajadzēs dzert tīru ūdeni. Padod kalabašu, Tehaa! Pagaršojiet šo haizivs gabaliņu! Vēl būs astoņkājis un jūras eži ar aļģu salātiem. Diemžēl šobrīd nav neviena fregat- putna. Vakardien puiši noslinkoja un pat nemēģināja kādu saķert.
Kaut gan Grifam tā gribējās ēst, ka viņš nebūtu apsmādējis pat taukos pamērcētas naglas, viņš tomēr ēda ar gariem zobiem un meta pa kumosam sunim.
— Vēl arvien nevaru pieradināties pie šās primitīvās diētas. — Viņš nopūtās, atlaizdamies ērtāk. — Jā, tie konservi, kas palika uz «Grāvēja», tos gan es tagad ēstu ar gardu muti, bet šis te draņķis… — Viņš paķēra kādu pusmārciņu smagu ceptas haizivs gabalu un pasvieda to sunim. — Liekas, ka būs vien jāpierod, ja jūs visā drīzumā nepadosieties.
Rauls netīksmē iesmējās.
— Es nāku piedāvāt noteikumus, — viņš zīmīgi teica.
Grīfs pakratīja galvu.
— Nevar būt nekādu noteikumu, esmu jūs sakampis tieši pie čupras un vaļā nelaidīšu.
— Un jūs domājat, ka noturēsiet mani šajā caurumā! — Rauls izsaucās.
— Dzīvs jūs to nepainetīsiet, ja nu vienīgi dzelžos saslēgts, — Grīfs apdomīgi paskaidroja savam viesim. — Ar jūsu sugas ļaudīm esmu jau agrāk ticis galā. Mēs tos diezgan pamatīgi esam patīrījuši no dienvidjūru salām. Bet jūs esat — kā lai saku? — jūs esat sava veida anahronisms. Jūs esat pagātnes palieka, un mums jātiek vaļā no jums. Es personiski ieteiktu jums doties atpakaļ uz šoneri un izpūst sev dzīvību. Tas ir vienīgais ceļš, kā izbēgt no tā, kas jums gaidāms.
Sarunas — vismaz no Raula viedokļa — palika bez rezultātiem, un viņš atgriezās savās pozīcijās pārliecībā, ka cilvēki uz Lielās klints spēj turēties vēl gadiem, kaut gan šī pārliecība acumirklī mainītos, būtu viņš redzējis, kā Tehaa un raiateieši, tiklīdz viņš pagrieza muguru un izzuda skatienam, metās rāpot starp akmeņiem, sūkādami un grauzdami atliekas, ko suns bija pametis neapēstas.
— Pašlaik nu mēs esam badā, Brāli, — teica Grifs, — bet tas ir labāk nekā badoties vēl daudzas turpmākās dienas. Lielais velns, pie mums saēdies un padzēries laba ūdens, cik gribas, ilgi vairs nepaliks Fuatino. Iespējams, ka viņš jau rit pat mēģinās aizbraukt. Šonakt mēs abi gulēsim klints galotnē un Tehaa, kas labi šauj, gulēs pie mums, ja vien tam pietiks dūšas uzrāpties uz klints.
Tehaa, vienīgais fuatinietis starp raiateiešiem, būdams labs alpīnists, droši veica bīstamo ceļu, un rītausmu viņš sagaidīja ar klintsbluķiem aizbarikadētā dobumā kādus simt jardus pa labi no Grifa un Mauriri.
Pirmais brīdinājums bija šauteņu uguns uz zemes sē- res, kur Brauns ar abiem raiateiešiem signalizēja, ka atstāj posteni un seko aplencējiem cauri džungļiem uz piekrasti. No slēptuves Lielās klints virsotnē Grīfs kādu stundu vēl neko neredzēja, tad parādījās «Grāvējs», virzīdamies pa šaurumu. Tāpat kā pirmo reizi, sagūstītie Fuatino vīri brauca laivā pa priekšu un vilka šoneri. Kamēr tie apakšā lēnām airējās, Mauriri pēc Grifa norādījumiem sauca tiem lejup, kā rīkoties. Grifam blakus atradās vairāki dinamīta stienīšu saišķi, cieši sasaistīti un ar sevišķi īsiem degļiem.
«Grāvēja» klājs bija ļaužu pilns. Priekšgalā ar šauteni rokā starp Raiateas matrožiem stāvēja bandīts, kuru Mauriri nosauca par Raula brāli. Pakaļgalā vēl viens stāvēja blakus stūresvīram. Ar virvi pie viņa vidukļa bija piesieta Mataara, vecā karaliene. Stūresvīram otrā pusē stāvēja kapteinis Glass ar kaklā pakārtu roku. Vidusdaļā, tāpat kā iepriekš, atradās Rauls un tam līdzās Naumoo, šoreiz aiz vidukļa cieši piesieta pie pirāta.
— Labrīt, mister Deivid Grīf! — Rauls sauca augšup.
— Es taču jūs brīdināju, ka šo salu atstāsiet vienīgi dzelžos saslēgts, — Grīfs atņurdēja sērīgā nožēlā.
— Jūs tak nenokausiet visus savus ļaudis, kuri atrodas man te uz klāja, — skanēja atbilde.
Šoneris, kustēdamies lēnām, grūdienu pēc grūdiena, kā to vilka vīri, kas airēja laivu, bija nonācis gandrīz zem klints. Airētāji, nepārtraukdami kustību, sāka cilāt airus krietni gausāk, un vīrs, kas stāvēja kuģa priekšgalā, tiem tūdaļ piedraudēja ar šauteni.
— Svied, Lielo Brāli! — sauca Naumoo fuatiniešu izloksnē. — Esmu bēdu pilna un gribu mirt. Viņam ir sagatavots nazis, ar ko pārcirst manu virvi, bet es viņu turēšu stingri. Nebaidies, Lielo Brāli! Svied — svied taisni un paliec sveiks!
Grīfs vilcinājās un tad nolaida gruzdošo pagali, ko jau bija uzpūtis kvēlē.