— Met! — Cilvēks-Kaza skubināja.
Grīfs vēl arvien kavējās.
— Ja viņi izbrauks jūrā, Lielo Brāli, Naumoo būs jāmirst tik un tā. Un tur jau ir vēl tie citi. Kas ir viņas dzīve pret tik daudzām dzīvībām?
— Ja jūs nometīsiet dinamītu vai izšausiet kaut vienu šāvienu, mēs nonāvēsim visus, kas atrodas uz klāja, — Rauls sauca tiem augšup. — Jūs esat man rokā, Deivid Grīf! Jūs nevarat nokaut šos cilvēkus, bet es varu. Turi tu muti!
Pēdējais uzbrēciens bija domāts Naumoo, kura sauca kaut ko augšup dzimtajā valodā un kuru Rauls ar vienu roku sagrāba aiz rīkles, lai piespiestu klusēt. Viņa savukārt ar abām rokām apķērās tam apkārt un lūdzoši paraudzījās uz Grīfu.
— Metiet, mister Grīf, un lai velns viņus parauj! — kapteinis Glass ierūcās savā dobjajā balsī. — Tie ir asinskāri slepkavas, un kajīte mudž no tiem.
Bandīts, kas bija sasiets kopā ar veco karalieni, pa- sviedās pret kapteini Glasu un draudot pacēla šauteni, tad Tehaa no sava posteņa tālāk uz klints nospieda gaili, notēmējis pret viņu. Šautene izkrita bandītam no rokām, seja savilkās kā milzīgā izbrīnā, kājas saļodzījās, un viņš sabruka uz klāja, noraudams karalieni sev līdzi.
— Bakborts! Cieši bakborts! — Grīfs uzsauca.
Kapteinis Glass un kanaks strauji sagrieza stūresratu,
un «Grāvēja» priekšgals pavērsās tieši pret klinti. Vidusdaļā Rauls vēl arvien cīkstējās ar Naumoo. Brālis no priekšgala steidzās tam palīgā, izsprukdams sveikā caur ašo šāvienu spietu, ar kādu to apbēra Tehaa un Cilvēks- Kaza. Kad Raula brālis piespieda šautenes stobra galu pie Naumoo sāniem, Grīfs piegrūda kvēlošo pagali pie sērkociņa galviņas degļa šķēlumā. Tai pašā brīdī, kad viņš ar abām rokām nogrūda lielo dinamīta saini, norībēja arī šāviens — un Naumoo nogāzās uz klāja reizē ar dinamīta saišķi. Šoreiz deglis bija pietiekami īss. Sprādziens notika brīdi, kad dinamīts pieskārās klājam, un «Grāvēja» klāja da|a, uz kuras atradās Rauls, viņa brālis un Naumoo, pazuda uz visiem laikiem.
Šonera sāni bija iedragāti, un kuģis tūliņ sāka grimt. Priekšgalā visi Raiateas matroži metās pār bortu un ienira. Pirmo bandītu, kas lēkšus izdrāzās pa kuģa kāpnēm no kajītes, kapteinis Glass saņēma ar kājas spērienu tieši sejā, tomēr bēg|u gūzma viņu notrieca gar zemi un aizdrāzās viņam pāri. Pēc bandītiem izskrēja Huahines salas sievietes, un, kad tās patlaban lēca pār bortu, «Grāvējs» nogrima uz līdzena ķīļa tuvu pie klints pakājes. Zāliņi vēl rēgojās virs ūdens, kad kuģis jau bija sasniedzis dibenu.
Raudzīdamies no augšas, Grīfs varēja pārredzēt visu, kas notika zem ūdens līmeņa. Viņš redzēja, kā Mataara kādu asi zem ūdens atraisās no beigtā pirāta un uzpeld virspusē. Kad viņas galva iznira virs līmeņa, viņa dažus jardus tālāk pamanīja slīkstam kapteini Glasu, kas nevarēja papeldēt. Karaliene, kaut gan sirma vecenīte, tomēr bija saliniece, viņa apgriezās, nonira līdz kapteinim un, turēdama to ciet, peldēja uz ūdens neapņemtajiem zāli- ņiem.
Piecas galvas, gan gaišmatainas, gan brūnas, jaucās juku jukām ar polinēziešu melnajām galvām, kas bija sētin nosējušas ūdens virspusi. Grīfs ar ieroci rokās vēroja, kad varēs nekļūdīgi notēmēt. Cilvēkam-Kazai pēc kādas minūtes laimējās trāpīt, un viņi redzēja, kā viena pirāta ķermenis gausi nogrimst dzelmē. Bet Raiateas matrožiem, staltiem, spēcīgiem vīriem, kas peldēja kā zivis, nu bija parādīta iespēja atriebties. Strauji peldēdami šurp un turp, viņi pa vienai izķēra kā gaišās, tā brūnās galvas. Tie no augšas tikai noskatījās, kā četrus atlikušos laupītājus aplenc, sagrābj, parauj dziļi zem ūdens un noslīcina kā suņus.
Desmit minūtēs viss bija galā. Huahines salas sievietes smiedamās un irgodamās turējās pie laivas, kas bija vilkusi kuģi. Raiateas matroži, gaidīdami pavēles, pulcējās ap zāliņu, pie kura bija pieķērušies kapteinis Glass un Mataara.
— Nabaga vecais «Grāvējs», — kapteinis Glass žēlojās.
— Nekā tamlīdzīga, — Grīfs attrauca. — Pēc nedējas mēs jau būsim to izcēluši, ielikuši jaunas brangas vidusdaļā un atrādīsimies ceļā. — Un karalienei: — Kā jūties, Māsa?
— Naumoo ir pagalam, Brāli, un Motuaro tāpat, bet Fuatino atkal ir mūsu. Diena sākas no jauna. Jāsūta ziņa visiem maniem ļaudīm, kas mitinās augstienēs kopā ar kazām. Un šonakt nu atkal reiz — un tā kā vēl nekad — mēs dzīrosim un līksmosim Lielajā mājā.
— Kuģim jau sengadus vajadzēja jaunu brangu vidusdaļā, — noteica kapteinis Glass. — Tomēr hronometri šinī braucienā vairs nebūs lietojami.
JAUNĀS GIBONAS JOKDARI
— Es gandrīz vai baidos ņemt jūs līdzi uz Jauno Gi- bonu, — teica Deivids Grīfs. — Es šo to panācu tikai tad, kad jūs un angļi devāt man rīcības brīvību un atstājāt salu.
Vallenšteins, vācu rezidents no Bugenvilas, ielēja sev skotu viskiju ar sodu un pasmaidīja.
— Mēs noņemam cepuri jūsu priekšā, mister Grīf, — viņš sacīja nevainojamā angļu valodā. — Jūs šajā velna salā esat paveicis brīnumus. Mēs arī turpmāk nejauksimies jūsu darīšanās. Tā ir īsta velna sala, bet vecais Koho ir vislielākais velns no viņiem visiem. Mēs nekādi nevārējām saprasties ar viņu. Viņš ir melis, bet nav no muļķu mājām. Tas ir melnais Napoleons, galvu mednieks, Taleirāns, kas ēd cilvēkus. Atminos, ka pirms sešiem gadiem es ierados šeit ar angļu kreiseri. Melnie, protams, sabēga kriīinos, bet mēs atradām vairākus, kuriem nebija izdevies aizbēgt. Viņu vidū bija Koho pēdējā sieva. Divas dienas un divas naktis viņa aiz vienas rokas bija karājusies saulē. Mēs viņu noņēmām, un tomēr viņa nomira. Pēc tam mēs atradām trīs aukstā tekošā ūdenī līdz kaklam iegremdētas sievietes. Viņām bija pārlauzti visi kauli un locītavas. Tas, jādomā, bija darīts, lai viņas kļūtu mīkstākas ēšanai. Sievietes vēl bija dzīvas. Viņu dzīvotspēja bija ievērības cienīga. Visvecākā no viņām nodzīvoja vēl apmēram desmit dienas. Lūk, kādu diētu ievēroja Koho! Nav arī nekāds brīnums — viņš ir īsts meža zvērs. Mēs netiekam un netiekam skaidrībā, kā jums izdevies viņu pieradināt.